— Tas ir mans ievārījums. Vīramāte klauvēja ar gredzenu pa burkas stiklu tik uzkrītoši. — Mana recepte, manas ogas no dārza
Es ieslēdzu kafijas automātu — lai troksnis skan. Telefonā jau iedegās: “Antālija, 7 naktis, divi pieaugušie”. Tūkstotis astoņi simti par diviem — pusgads mūsu uz atvaļinājumu nolikto naudas līdzekļu. Atlika tikai nospiest “Rezervēt”.
— Vispār mani klausies? — vīramāte pagriezās pret mani
Septiņdesmit pieci gadi, bet enerģijas kā kombainam ražas laikā.
— Klausos.
— Kur tu šo burku noliki? Manā vietā, manā mājā…
“Mājā, ko mēs ar Andreju pirms piecpadsmit gadiem nopirkām hipotekā,” nodomāju es un nospiedu “Apstiprināt rezervāciju”.
“Mans dēls, mana māja, mans ievārījums!”
75 gadus vecā vīramāte iegūt kontroli pār ģimeni
Kad vīramāte nāk “palīdzēt”, tas saucās. Kafijas automāts sāka šņākt, laižot tvaiku. Tā vienmēr notika, kad atnāca vīramāte. Divas reizes nedēļā viņa ieradās ar atslēgām — “palīdzēt mājās”. Un katru reizi kaut kas nebija tā: trauki nestāv pareizi, puķes ne tā aplietas, putekļi kaut kur nepietiekami noslaucīti. Pagājušajā mēnesī lika pārkārtot visas gleznas par diviem centimetriem pa kreisi — “pēc fensjui tā ir pareizāk”.
— Kur manas čībiņas? — viņa jau vilka kurpes nost priekšnamā. — Tās mājas čības, ko es te atstāju.
— Skapī ir.
— Skapī? Tām jāstāv te, pie durvīm. Es taču pagājušo reizi izskaidroju.
Viņa iegāja virtuvē, apskatot visu kā pirms parādes. Apstājās pie izlietnes, pārlaida ar pirkstu pa malas malu.
— Kaļķakmens nosēdumi. Redzi?
Jāmazgā ar speciālu līdzekli, nevis ar ko pagadās.
— Vakar tīrīju.
— Nepareizi tīrīji. — viņa atvēra skapīti zem izlietnes, izņēma tīrīšanas līdzekli. — Ar šo vajag. Un nevis tā vicināt lupatu, bet ar apļveida kustībām.
Es salēju kafiju krūzēs. Sev — stiprāku, viņai — tā, pieklājībai. Telefonā pienāca paziņojums: “Rezervācija apstiprināta. Paldies par izvēli!”
— Kas tā par skaņu? — vīramāte sasprindzinājās.
— Ziņojums.
— Kāds ziņojums? No kā?
— Darba.
Vienas ievārījuma burkas stāsts
Es noliku viņai krūzi priekšā un apsēdos pretī. Vīra māte uzreiz pastiepās pēc ievārījuma burkas — tās pašas, zemeņu, ko jūlija sākumā izvārīju no dārza ogām. “Mūsu zemenes, mans ievārījums.” Bet vīramātei tās bija “viņas” ogas, “viņas” recepte, “viņas” darbs. Viņa turēja burku rokās kā svētu relikviju.
— Cukura par daudz, — viņa noteica, pagaršojusi ar karotīti.
— Es taču teicu: uz kilogramu ogu — septiņi simti gramu cukura, ne vairāk. Cik tu sabēri?
— Kilogramu.
— Redzi! Neklausies.
Tāpēc arī nesanāk tas, kas vajadzīgs. — Viņa pavērta burku rokās kā arheoloģisku atradumu. — Un jārullē bija uzreiz, karstu. Nevis jāgaida, līdz atdziest. Es klusēju. Astoņpadsmit gadus klusēju. Iemācījos neiebilst, neizskaidrot, neaizstāvēties. Vienkārši pamāt ar galvu un domāt par savu. Piemēram, to, ka pēc nedēļas mēs ar Andreju dzersim kafiju viesnīcas terasē, skatīsimies uz jūru un neklausīsim nevienu.
— Bet kad tu atkausēji ledusskapi? — viņa jau bija atvērusi durtiņas.
— Ledus sakrājies. Redzi šo garozu? Tas nozīmē, ka produkti tiek glabāti nepareizi.
— Atkausēju ik pēc trim mēnešiem.
— Par maz. Vajag ik pēc diviem. Un ne tikai izslēgt, bet izmazgāt ar sodas šķīdumu. Man mājās vienmēr ir ideāla tīrība.
Protams, viņas mājās. Bet tur viņa dzīvo viena, vienistabas dzīvoklī trešajā stāvā vecā paneļu mājā. Šeit viņa nāk, lai sajustos kā saimniece lielā trīs istabu dzīvoklī ar jaunu remontu.
Kad vīrs gatavo pats
— Kas tev tur guļamistabā? Kaut kādas kastes.
— Lieku ziemas drēbes.
— Kam guļamistabā? Ir taču balkons. Vai pieliekamais.
— Balkonā ir mitrs, pieliekamajā nav vietas.
— Nav vietas, jo daudz krāmu. Vajag šķirot, mest ārā lieko.
Es varu palīdzēt — uzreiz redzu, kas vajadzīgs un kas ne. “Paldies, tikšu galā,” gribēju teikt, bet noklusēju. Telefonā jau parādījās jauna vēstule: “Tūrista atgādne. Ko ņemt līdzi uz Turciju.” Atvēru un sāku lasīt, kamēr vīramāte turpināja revīziju.
— Bet šī panna priekš kam?
— Pankūkām. Pretpiedeguma.
— Pankūkas var cept uz jebkuras pannas, ja rokas aug no pareizās vietas. — Viņa paņēma teflona pannu, pagrozīja. — Šī jau veca. Pārklājums nodilis. Jāmet ārā.
— Andrejs uz tās cep omleti no rītiem.
— Andrejs? Mans dēls pats gatavo?
— Dažreiz. Kad es agrāk aizeju uz darbu.
Es izdzēru kafiju. Tūrista atgādnē ieteica ņemt līdzi vieglu vasaras apģērbu, saules aizsargkrēmu un labu garastāvokli. Ar garastāvokli būs problēmas, ja vīramāte uzzinās par braucienu priekšlaikus.
— Vai jūs nepiekūstat? — es jautāju. — Divas reizes nedēļā nākt pie mums, visu pārbaudīt, palīdzēt…
— Piekūstu? — viņa pasmējās, bet kaut kā saspringti. — Es visu mūžu esmu strādājusi. Sākumā bērnudārzā. Tagad — pie jums.
— Mēs esam pieauguši cilvēki, paši tiekam galā.
— Tiekat? Es redzu, kā tiekat. Pat aizkari nav izmazgāti. Kad pēdējo reizi mazgāji?
— Pirms mēneša.
— Mēneša?! — viņa piecēlās, piegāja pie loga, pataustīja tilla aizkaru. — Vajag ik pēc divām nedēļām. Sevišķi tagad, kad putekļi lido.
Kad telefons izdod noslēpumus
Es klusēju un šķirstīju tūrista atgādni. Baseins ar apsildi, zviedru galds, animācija līdz pusnaktij. Pēc nedēļas tas viss būs realitāte, nevis bildes telefonā. Telefons atkal vibrēja. Es mēģināju nemanāmi to izslēgt, bet viņa bija modra.
— Dod paskatīties, — viņa pastiepa roku. — Kādi tik steidzami darbi sestdienā?
— Nav nepieciešams
— Dod, saku! — balss kļuva asa, komandējoša. Tā droši vien viņa runāja ar bērnudārza audzinātājām. — Ko tu slēp no vīramātes?
Es turēju telefonu kabatā, bet tas atkal vibrēja, un ekrānā parādījās paziņojums: “Neaizmirstiet noformēt apdrošināšanu braucienam uz Turciju”. Un viņa ieraudzīja…
— Turcija? — viņa nočukstēja. — Kāda Turcija?
— “Antālija, 7 naktis, izlidošana 25. novembrī”… — viņa lasīja skaļi, balss kļuva arvien augstāka. — “Divi pieaugušie pasažieri”. Divi? Tie esat jūs ar Andreju?
— Jā.
— Bez manis? Kā tas ir — bez manis?
— Tas ir mūsu atvaļinājums. Mums ir tiesības atpūsties divatā.
— Kādas tiesības? Kāds atvaļinājums? — viņa satvēra ievārījuma burku un vēl ciešāk piespieda sev klāt. — Ģimenei jābūt kopā. Vai jūs no manis bēgat?
— Mēs nebēgam. Mēs vienkārši braucam atpūsties.
— Un es kas — ne cilvēks? Man atpūta nav vajadzīga? Piecdesmit gadus strādāju, svešus bērnus audzināju, un tagad…
Priekšnamā atskanēja durvju skaņa. Andrejs atgriezās no darba.
— Mamm? — viņš pārsteigts ieskatījās virtuvē. — Ko tu tik agri?
— Agri? Es tikko uzzināju, ka jūs uz Turciju brauciet, bet man ne vārda.
Andrejs paskatījās uz mani, tad uz māti, tad uz burku viņas rokās.
— Mamm, parunāsim mierīgi.
— Mierīgi? — viņa piecēlās, iztaisnojās visā augumā. — Mans dēls plāno doties uz nedēļu ārzemēs un uzskata, ka mātei par to nav jāzina?
Pirmais “nē” pēc astoņpadsmit gadiem
— Tā jau gandrīz nav ārzemes, mamm. Tā ir Turcija.
— Turcija ir ārzemes. Un kāpēc es to uzzinu nejauši? No tavas sievas, kas slēpj telefonu?
Andrejs novilka jaku un uzkāra to uz krēsla. Apsēdās, paberzēja pieri.
— Mamm, mums vajag atpūsties. Mēs astoņpadsmit gadus neesam bijuši atvaļinājumā kopā.
— Neesat? Un uz dārzu tad kas — nebraucāt?
— Tas nav tas, mamm.
— Nav tas? Tātad ar mani atpūta nav īsta?
Es skatījos uz šo ainu un zināju: tagad Andrejs padodies. Kā vienmēr. Pateiks kaut ko līdzīgu: “Labi, mamm, ņemsim tevi līdzi.” Un tad vēl nedēļu es klausīšos, kā es nepareizi sauļojos, nepareizi peldos, nepareizi izvēlos ēdienu restorānā.
— Mēs brauksim vieni.
Iestājās klusums. Andrejs pārsteigts paskatījās uz mani. Vīramāte izpleta muti.
— Ko tu pateici? — viņa nočukstēja.
— Mēs brauksim vieni.
— Nu… — Andrejs sāka.
— Nē, Andrej. — Es piecēlos, piegāju pie vīramātes. — Jūs nākat pie mums divas reizes nedēļā. Pārkārtojat manus traukus, kritizējat manu tīrīšanu, mācāt mani taisīt ievārījumu no manām ogām.
Atbrīvošanās caur ievārījumu
— Andrej! — viņa vērsās pie dēla. — Tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?
— Ņemiet ievārījumu, ja tas jums tik dārgs. Ņemiet visu, ko uzskatāt par savu. Bet mēs brauksim atpūsties.
Andrej piecēlās, piegāja pie mātes un apkampa viņu ap pleciem.
— Mam, mēs neesam pret tevi. Mēs vienkārši gribam pabūt divatā. Saprotat?
— Nē, nesaprotu. Sēdēt vienai tukšā dzīvoklī? Skatīties televizoru?
— Piemēram. Vai satikties ar draudzenēm. Vai pieteikties senioru brīvā laika centrā.
Lasi vēl: Aizgāju uz randiņu ar Andi (27); viņš piesūtīja ēdamo uz 70 eiro, bet man bija jāmaksā
Kad ievārījums atgriežas pie saimnieces
— Un mēs nekur nepazudīsim, — Andrejs maigi teica. — Vienkārši ļaujiet mums nedēļu atpūsties. Vienu nedēļu pēc astoņpadsmit gadiem.
Vīra mamma klusēja, vērodama ievārījuma burku. Tad viņa to paņēma un piespieda pie krūtīm.
— Labi, — viņa sacīja klusi. — Brauciet. Atpūtieties. — Viņa piecēlās, iztaisnoja plecus. — Bet es paņemšu ievārījumu. Tā kā tas ir pēc manas receptes.
Viņa aizgāja uz priekštelpu un uzvilka kurpes. Mēs ar Andreju klusējot skatījāmies, kā viņa aizpogā jaku, kā noliek burku somā. Viņa jau bija pagriezusies pret durvīm, kad pēkšņi apstājās.
— Zini, Andrejiņ? Varbūt tas pat ir uz labu.
— Kas uz labu, mam?
— Tas, ka jūs brauksiet vieni. — Viņas balss kļuva citāda, domīga. — Bet es padomāšu… par savu dzīvi. Par to, kas man pašai vajadzīgs.
Viņa atvēra durvis. Izgāja kāpņu telpā.
— Uz redzēšanos, — viņa teica, neatskatoties.
— Lai jums patīkama atpūta.
Jauns ievārījums jaunai dzīvei
Durvis aizvērās. Mēs palikām vieni. Andrej apsēdās uz dīvāna un paberzēja deniņus.
— Tu biji pārāk tieša, — viņš klusi teica.
— Es biju godīga.
Viņš paskatījās uz mani ilgu skatienu.
— Astoņpadsmit gadus tu klusēji. Un šodien…
— Šodien man apnika klusēt.
Andrej piecēlās, pienāca pie manis un apskāva.
— Zini, tev ir taisnība, — viņš sacīja, ierokoties sejā manos matos.
— Par ko?
— Ka mums patiešām vajag pabūt divatā. Sen vajadzēja.
Es aizvēru acis, kabatā atkal ievibrēja telefons — atgādinājums par reģistrēšanos lidojumam.
— Andrej, — es teicu, — bet ko, ja viņa pārdomās? Atbrauks rīt un pateiks, ka arī grib uz Turciju?
— Neatbrauks.
— No kurienes tu zini?
— Es zinu mammu. Viņa ir lepna. Ja teiks, ka laidīs mūs — laidīs. — Viņš atkāpās, paskatījās uz mani. — Cits jautājums: bet ko, ja viņa tiešām sāks dzīvot savu dzīvi?
— Vai tas ir slikti?
— Nezinu. Varbūt labi. Bet varbūt… — Viņš paraustīja plecus. — Varbūt viņa atradīs kādu večuku. Iemīlēsies. Precēsies.
Es iesmējos.
— Tu baidies, ka tev būs patēvs?
— Baidos, ka viņš būs labāks par mani. Uzmanīgāks, gādīgāks.
— Andrej…
— Es jokoju, jokoju. — Viņš noskūpstīja mani galvas virsā. — Vienkārši viss tas ir dīvaini. Mamma aizgāja ar ievārījuma burku, mēs palikām vieni… It kā kaut kas būtu beidzies.
— Varbūt beidzies. — Es paņēmu no plaukta jaunu burku. — Bet varbūt kaut kas sākas.
— Kas tieši?
— Nezinu. — Es atvēru burku un paņēmu karoti. — Bet ievārījums mums vēl ir. Un arī tas ir pēc viņas receptes, starp citu.
Mēs stāvējām virtuvē. Ēdām ievārījumu tieši no burkas un klusējām. Aiz loga smidzināja novembra lietus. Kaimiņu dzīvoklī skanēja mūzika, kaut kur rēja suns. Parasta sestdiena. Bet kaut kas tajā bija mainījies. Varbūt mēs vienkārši bijām kļuvuši citādi. Vai beidzot kļuvuši par sevi.
Telefons atkal ievibrēja. Es paskatījos ekrānā — ziņojums no aviokompānijas: “Reģistrēšanās lidojumam tiks atvērta diennakti pirms izlidošanas.”
— Pēc piecām dienām, — es teicu.
— Kas pēc piecām dienām?
— Mēs lidosim. Beidzot.
Andrej pamāja, paņēma burku no manām rokām un nolika uz galda.
— Bet zini, kas ir pats interesantākais? — viņš teica.
— Kas?
— Mamma visu dzīvi mācīja mums dzīvot pareizi. Bet varbūt tagad mēs viņu iemācīsim?
— Ko tieši?
— Atlaist. — Viņš pasmaidīja. — Ievārījumu, bērnus, kontroli. Visu atlaist.
Es paskatījos uz burku, kas palika uz galda. Tādu pašu kā to, ko aiznesa vīramāte. Pēc tās pašas receptes, no tām pašām ogām. Bet kaut kā tā šķita pavisam citāda. Mūsu. Aiz loga lietus pastiprinājās. Līdz Turcijai bija palikušas piecas dienas. Bet līdz jaunai dzīvei — varbūt vēl mazāk. Mēs klusējām, klausoties, kā aiz sienas kaimiņi skatās vakara ziņas, kā augšā kāds pārbīda mēbeles, kā lejā aizcērtas kāpņu telpas durvis.
Parastas sestdienas skaņas, bet tagad tās šķita kā brīvības mūzika.
— Klausies, — teica Andrej, — bet ko, ja mamma tiešām mainīsies?
— Kā tu domā?
— Nu, atradīs sev nodarbi. Draugus. Varbūt pat… — viņš pasmīnēja, — kādu vīrieti.
— Baidies no konkurences? — Es noliku karoti malā. — Ka kāds večuks saņems vairāk uzmanības nekā tu?
— Ne baidos. — Viņš apskāva mani ap pleciem. — Vienkārši esmu pieradis būt galvenais vīrietis viņas dzīvē.
Telefons ievibrēja trešo reizi vakarā. Šoreiz — no bankas: “Darījums ar karti: noskaitīti 1800. Tūrisma aģentūra ‘Dienvidu vējš’.”
— Viss, — es teicu. — Oficiāli. Mēs lidojam.
— Bailīgi? — Andrejs jautāja.
— Kas ir bailīgi?
— Palikt bez kontrolētājas. Bez tās, kas teiks, kā pareizi dzīvot.
Es padomāju. Astoņpadsmit gadu garumā biju pieradusi pie nemitīgas kritikas fona: nepareizi gatavoju, nepareizi tīru, nepareizi ģērbjos. Bet kas, ja rīt pamostoties neviens neteiks, ka kaut ko daru nepareizi?
— Varbūt ir bailīgi, — es atzinos. — Bet interesanti.
Epilogs: Pēc nedēļas
Rīts. Antālija. Viesnīca “Palmiye Beach”. Es sēdēju uz terases ar tasīti turku kafijas un skatījos, kā Andrejs peld baseinā. Iededzis, atslābis, smejas par animatoru jokiem. Nedēļas laikā mēs ne reizi nesakašķējāmies. Neapspriedām, kur iet vai ko ēst. Vienkārši dzīvojām, kā gribējās. Telefonā — vienpadsmit neatbildētu zvanu no vīramātes. Visi pirmajās trīs dienās. Tad — klusums. Es piezvanīju pati.
—Labdien, te es.
— Ak, — balss sausa, bet bez dusmām. — Kā atpūšaties?
— Labi. Un jūs?
— Normāli. — Pāris sekunžu pauze. — Pieteicos dārzkopju klubā.
— Tiešām?
— Tiešām. — Vēl viena pauze. — Zini, man te parādījies kaimiņš ļoti slavē manu ievārījumu.
Es gandrīz izšpļāvu kafiju.
— Tas ir… labi.
— Jā, labi. — Viņas balsī parādījās dzīvīgums. — Viņš aicina mani uz teātri tuvākajās dienās. Domāju, ka piekritīšu.
— Noteikti piekrītiet.
— Nu, redzēsim. — viņa klusēja mirkli. — Bet Andrejs kā?
— Sauļojas, peld. Laimīgs.
— Tas ir galvenais. — Viņas balss kļuva siltāka. — Pasaki viņam… pasaki, ka es neesmu dusmīga.
— Pateikšu.
— Un vēl…
— Jā?
— Varbūt, kad atgriezīsieties, jūs neiebildīsiet, ja es nākšu… retāk? Man tagad ir savas lietas.
Es pasmaidīju, skatoties uz tirkīzzilo jūru.
— Mēs neiebildīsim
Pēc sarunas es vēl ilgi sēdēju terasē. Saule rietēja, iekrāsojot debesis rozā un oranžās krāsās. Andrejs iznāca no baseina un piesēdās man blakus.
— Zvanīja mamma?
— Jā. Viņai ir romāns.
— Kas??
— Kaimiņš. Slavē ievārījumu.
Andrej iesmējās — tik sirsnīgi un priecīgi, kā sen nebija smējies.
— Tātad ievārījums tomēr noderēja, — viņš teica. — Pēc nozīmes.
— Kādas nozīmes?
— Pievilināt vīriešus. — Viņš noskūpstīja mani vaigā. — Bet zini, kas ir pats smieklīgākais? Viņa mācīja mūs atlaist. Bet mēs viņu iemācījām — dzīvot.
Es izdzeru kafiju un paskatījos telefonā. Rīt — pēdējā atvaļinājuma diena. Parīt — mājup, pie ierastās dzīves. Bet kaut kas man teica: tā vairs nebūs ierasta. Pie kaimiņu galdiņa sēdēja gados vecs pāris un dalīja tiramisu. Vīrietis kaut ko čukstēja sievietei ausī, viņa smējās. Varbūt pēc divdesmit gadiem tā būsim mēs. Bet varbūt kaut kad vīramāte ar to kaimiņu sēdēs kaut kur Turcijā un dalīs vietējo ievārījumu.
— Par ko tu domā? — Andrejs jautāja.
— Par ievārījumu, — es atbildēju. — Un par to, ka no vienām un tām pašām ogām var izvārīt pavisam dažādus stāstus.
