Mana meita Lāsma atbrauca pie manis pilnīgi bez iemesla. Nebija ne vārda dienas, ne dzimšanas dienas. Viņa vienkārši iebrauca pa ceļam no darba, atveda mīļākās smalkmaizītes, un mēs piesēdām pie tējas.
Mēs runājām trīs stundas. Viņa nestāstīja par aizdevumiem vai jauniem auto, viņa stāstīja par to, kā viņa jūtas savā darbā, par to, kas viņu uztrauc. Un tad viņa pajautāja:
— Mammu, pastāsti vēlreiz par to laiku, kad tu brauci tajā komandējumā uz Sibīriju. Kā jūs tur vispār izdzīvojāt tādā aukstumā?
Es sāku stāstīt. Un viņa klausījās. Viņa neuzlūkoja tālruni, viņa nemēģināja mani pārtraukt. Tā bija īsta, dzīva saruna divu pieaugušu cilvēku starpā. Tajā brīdī es sapratu – lai mūs dzirdētu, nav vajadzīgs liels pūlis un skaļi tosti. Pietiek ar vienu cilvēku, kurš tiešām grib tevi saprast.
“Es nejūtos slikti, man vienkārši tur nav vietas”
Pirms pāris nedēļām atkal piezvanīja Andris. Viņš aicināja uz kārtējo lielo balli pie māsas.
— Zin, nu šoreiz gan tev jābūt. Jubileja tomēr! — viņš uzstāja.
Es dziļi ieelpoju un pirmo reizi pateicu to, ko biju domājusi jau sen.
— Andri, es nebraukšu. Un nav jau tā, ka man spēka nebūtu vai veselība galīgi neļautu izkāpt no mājas. Man vienkārši tur vairs neiet pie dūšas. Es tur vairs nejūtos savā vietā.
— Kā tas ir – nepatīk? Mēs taču visi savējie!
— Jā, mēs esam savējie, bet tajās ballēs es jūtos svešāka nekā veikalā rindā. Neviens nevienu nedzird, visi tikai runā savu. Lūcijas jubilejā viņa pat nepieminēja manu vārdu savā runā. Es neapvainojos, bet tas parāda visu. Es vairs neesmu gatava būt tikai dekorācija pie jūsu galda.
Andris klusēja. Es burtiski jutu, kā viņš mēģina saprast teikto.
— Nu… mēs jau negribējām neko sliktu, — viņš beidzot noteica.
— Es zinu, ka negribējāt. Bet tā tas vienkārši notiek. Tagad es savus pīrāgus cepu Lāsmai, jo viņa tos tiešām ēd un novērtē. Un mēs runājamies par dzīvi, nevis par cenām un mašīnām.
Kad noliku klausuli, man nebija bail. Man bija viegli. Es beidzot biju pateikusi patiesību, un tā mani bija atbrīvojusi. Es sapratu, ka vecums nav iemesls, lai pieļautu pret sevi paviršu attieksmi. Es izvēlos kvalitāti, nevis kvantitāti.
Es izvēlos tos brīžus, kur mana balss skan un kur es tiešām esmu pamanīta. Un, ja tas nozīmē retākas tikšanās, lai tā būtu. Galu galā – viena sirsnīga tējas tase ar meitu virtuvē ir tūkstoš reizes vērtīgāka par desmit krāšņām jubilejām, kurās tu esi tikai vārds, ko aizmirst nosaukt.
Vai jūs arī kādreiz esat jutušies vientuļi starp saviem mīļajiem? Varbūt ir pienācis laiks ko mainīt un meklēt tur, kur jūs tiešām dzird?
