Vecā dizaina apslēptā ģenialitāte. Jebkurā padomju virtuvē mita priekšmets, kuru nebija iespējams sajaukt ne ar ko citu
Trīs asas šķautnes, īss kakliņš ar metāla skrūvējamo vāciņu un rievots korpuss – tie bija askētiski, bet nepārprotami signāli. Šajās pudelēs glabājās galda etiķis. Šķidrums, kas bija neaizstājams marinēšanas sezonā, taču bīstams, ja to nejauši malkotu ūdens vietā.
Etiķa pildīšana trīsstūra pudelēs nebija dizaineru kaprīze, bet gan stingra loģika, kurā savijās drošība, ekonomija un universālums. Tas vienlaikus atrisināja vairākus praktiskus rēbusus. Laikmetā, kad stikla taras otrreizēja izmantošana bija norma, taktilā identifikācija kļuva par izdzīvošanas jautājumu. Tukšās alus, piena vai limonādes pudeles tika rūpīgi izmazgātas un piepildītas ar mājas kompotiem vai sulām, radot īstu mīnu lauku nepiedomājot.
Taču etiķis, īpaši 70% esence, bija ķīmisks līdzeklis virtuves skapītī. Trīsstūra forma bija ģeniāla savā vienkāršībā – tā bija skaidri atpazīstama pat pilnīgā tumsā vai vājredzīgam cilvēkam. Tiklīdz roka sajuta šķautnes, prāts saņēma brīdinājumu: “Uzmanību, tā nav veldzējoša sula, bet bīstama ķīmija!”
Tas bija izcils risinājums sadzīves traumatisma novēršanai, īpaši mājās, kurās auga ziņkārīgi bērni. Mūsdienu iepakojumu pasaulē šāda līmeņa drošības semantika ir gandrīz izzudusi. Turklāt šī forma nebija tikai droša – tā bija neticami stabila, viegli mazgājama un ļāva kastes piepildīt tik blīvi, ka transportēšanas laikā netika izniekots neviens kvadrātcentimetrs.
Šī utilitārā filozofija radīja veselu “neiznīcināmo” priekšmetu visumu. Leģendārā 1943. gada šķautņainā glāze, kuras autore ir slavenā Vera Muhina, ir vēl viens šīs skolas meistardarbs. Ar savām 16 šķautnēm (retāk 12 vai 20) tā bija tik izturīga, ka spēja pārdzīvot kritienu uz betona grīdas rūpnīcas ēdnīcas rīta steigā.
Savukārt glāzes augšējā maliņa nebija tikai dekoratīvs elements – tā nostiprināja konstrukciju, padarīja dzeršanu baudāmāku un kalpoja kā precīzs tilpuma mērs: līdz maliņai 200 g, bet līdz augšai – tieši 250 g. Šīs glāzes neiesprūda, kad tās salika vienu otrā, un tās pacietīgi izturēja pirmo, milzīgo padomju trauku mazgājamo mašīnu jaudu. Tās kļuva par simbolu visur – no dzelzceļa vagoniem līdz kioskiem.
Mūsdienu izpratne par iepakojumu krasi atšķiras no tā laika filozofijas. Šodien iepakojums ir īslaicīgs atkritums, bet toreiz – tie bija trauki, kas kalpoja gadu desmitiem. Alumīnija piena kannas ar saviem platajiem kakliņiem bija higiēnas un ilgmūžības etalons – tās varēja vārīt un sterilizēt bez gala, tās neplīsa un uzticami mēroja ceļu uz bērnudārziem un veikaliem gadiem ilgi.
Šī funkcionālā domāšana izgāja tālu ārpus virtuves robežām. Atcerēsimies kaut vai slavenās “neizlīstošās” tintnīcas skolas solos. To viltīgā forma ar iedobi centrā bija fizisks aizsprosts – ja tintnīca apgāzās, unikālā konstrukcija neļāva šķidrumam izplūst, pasargājot gan skolas solus, gan bērnu baltos kreklus.
Pat inženiertehniskajos risinājumos valdīja tas pats princips. Čuguna radiatori “MS-140” ar savām vertikālajām ribām nebija tikai sildierīces. Tie bija aprēķināti tā, lai sniegtu maksimālu siltumu ar minimālu metāla daudzumu, vienlaikus kļūstot par labāko vietu, kur pēc sniegotas pastaigas ātri izžāvēt samirkušos cimdus un zeķes.
Šie priekšmeti nebija tikai rīki – tie bija mēmi liecinieki laikmetam, kurā resurss bija vērtība, bet dizaina galvenais uzdevums bija kalpot cilvēka drošībai un vajadzībām, nevis mārketinga trikiem. Iespējams, šodienas patērētāju kultūrā, kurā viss ir vienreizējs un aizstājams, mums pietrūkst tieši šīs “mūžīgo lietu” loģikas – kad formai nav jābūt skaistai, bet tai obligāti jābūt gudrai.
Pat ja padomju ikdiena bija pelēcīga, tās priekšmetu dizainā slēpās savdabīga rūpība. Trīsstūris, kas sargā bērnu, šķautņaina glāze, kas neplīst, un radiatori, kas silda ne tikai māju, bet arī pārsalušos pirkstus – tās ir detaļas, kas palikušas atmiņā vairākām paaudzēm. Tā bija pasaule, kurā pat visvienkāršākā pudele stāstīja stāstu par cilvēka un lietas ilgstošo draudzību.
Šodien mēs apbrīnojam minimālismu un ergonomiku modernajos viedtālruņos, taču patiesībā agrāk inženieri to visu bija atklājuši jau pirms pusgadsimta. Viņu “viedtālrunis” bija trīsstūra etiķa pudele – bez ekrāna un procesora, bet ar tik skaidru interfeisu, ka to saprata pat aizvērtām acīm.
