Senos laikos dižciltīgās dāmas parasti sēdēja uz zirga sānis, savukārt vīrieši vienmēr izmantoja parasto, mums ierasto jāšanas pozu. Un tad gribot negribot rodas jautājums: kāpēc? Taču skaidrs, ka jāt ar kājām abās seglu pusēs ir daudz ērtāk un praktiskāk. Vai tas nozīmē, ka sievietes vienkārši tika apzināti ierobežotas?
Patiesībā viss bija pavisam vienkārši — sievietēm izgatavoja īpašus seglus. Atšķirībā no vīriešu segliem tiem kreisajā pusē bija tādi kā loki jeb “ragi”, uz kuriem varēja pārlikt abas kājas. Pirmie šādi segli gan izskatījās citādi nekā vēlāk — tajos pat bija iebūvēti soliņi, lai dāma varētu ērtāk uzsēsties zirgam mugurā. Ar laiku šīs detaļas atmesta, un segli kļuva smalkāki un vieglāki.
Precīzi pateikt, kad parādījās pirmie sieviešu segli, nav iespējams, taču zināms, ka jau XIV gadsimtā tie noteikti pastāvēja. Viens no tiem piederēja Annai Bohēmietei — Anglijas karaļa Ričarda II sievai.
Var tikai minēt, ka šādi segli radās vēl vismaz gadsimtu agrāk, ja ne senāk. Taču svarīgāk ir saprast — kāpēc tie bija vajadzīgi? Atbilde slēpjas viduslaiku kultūrā un sadzīvē, kuru saknes sniedzas vēl vēlā antīkajā laikmetā.
Jāšana ar zirgu nebija viegla nodarbe. Ikviens, kas pavadījis daudz laika seglos, zina, ka tie rada diskomfortu un nogurumu. Pat mūsdienās, ja ilgi brauc ar velosipēdu, sekas jūtamas vēl vairākas dienas. Toreiz segli varēja radīt nopietnas neērtības pat neskatoties uz īpašu apģērbu. Un iemesls nebija vīriešu un sieviešu ķermeņa atšķirībās, bet pašā tērpā.
Senos laikos, kad Eiropā ienāca huni, viņi līdzi atveda divus jaunus izgudrojumus: kāpšļus (tos, kuros jātnieks liek kājas, lai ērtāk sēdētu un noturētos zirga mugurā) un īpašu apģērbu — garas zeķēm līdzīgas bikses.
Šīs lietas būtiski mainīja gan karus, gan modi. Tieši no tām izauga bruņinieku kavalērija, kādu mēs pazīstam no vēstures. Ar laiku šādas bikses kļuva par vīrišķības simbolu un apliecināja, ka vīrietis pieder karotāju kārtai. Vīrietis zirga mugurā tika uzlūkots kā aizstāvis, bet sievietes galvenā loma bija rūpēties par mājām un ģimeni.
Viduslaiku cilvēkiem doma par sievieti vīriešu apģērbā šķita smieklīga un nepieņemama — tas būtu tikpat kā iedomāties šodien vīrieti balles kleitā. Tomēr dižciltīgām dāmām bija jādodas ceļā kopā ar saviem vīriem, un zirgs bija vienīgais transporta līdzeklis. Tā arī radās dāmu segli, kas ļāva sēdēt sānis, garā kleitā un bez vajadzības vilkt vīriešu aprīkojumu.
Lielas pārmaiņas notika tikai XX gadsimtā, un tajās liela nozīme bija pirmajām feministēm. Viņu aktivitātes palīdzēja sievietēm iegūt vairāk iespēju, jo iepriekš tiesības bija ļoti ierobežotas. Pilsētu dzīvesveids, rūpniecības attīstība un pārmaiņas pasaulē pavisam izmainīja veco kārtību.
Kad sievietēm beidzot atļāva nēsāt tādu pašu apģērbu kā jātniekiem, pazuda arī aizliegums lietot parastos seglus, kurus līdz tam drīkstēja izmantot tikai vīrieši.
