Pavasara gaidās daudzi dārzkopības entuziasti saskaras ar vienu un to pašu problēmu: tikko izdīgušie stādi sāk pārlieku stiepties garumā, kļūst bāli un trausli. Nereti šķiet, ka pie vainas ir sēklu kvalitāte, tomēr pieredzējušu dārza darbu pazinēju novērojumi liecina par ko citu.
Visbiežāk augu “izstīdzēšanu” veicina gaismas trūkums apvienojumā ar telpu siltumu, kas liek dzinumiem izmisīgi tiekties uz augšu, novājinot pašu augu.
Izrādās, ka risinājums, ko gadu desmitiem izmanto praktiskie dārznieki, ir meklējams nevis dārgos minerālmēslos, bet gan parastā virtuvē. Biešu uzlējums ir kļuvis par iecienītu dabisko palīglīdzekli tiem, kuri vēlas redzēt savus stādus kuplus un ar spēcīgu sakņu sistēmu. Tas ir vienkāršs veids, kā palīdzēt augam nostiprināties vēl pirms tā nonākšanas siltumnīcā vai atklātā laukā.
Kas padara parasto bieti tik vērtīgu augiem?
Sarkanā biete ir īsta dabisko minerālvielu krātuve, un lielā mērā šīs vielas ir nepieciešamas ne tikai cilvēka organismam, bet arī jaunajiem dzinumiem. Vārīšanas vai nostādināšanas procesā ūdenī nonāk kālijs, fosfors, magnijs un dažādas organiskās skābes. Šie elementi ir tieši tie, kas atbild par auga audu blīvumu un spēju uzsūkt barības vielas no augsnes.
Speciālisti norāda, ka bietēs esošais sastāvs darbojas kā maigs augšanas stimulators. Atšķirībā no koncentrētiem ķīmiskajiem preparātiem, dabiskais uzlējums neizraisa jauno saknīšu apdegumus. Tas palīdz stādam veidoties proporcionāli – tā vietā, lai tērētu visu enerģiju garumā, augs sāk nostiprināt savu stublāju un audzēt plašāku sakņu tīklu, kas ir galvenais priekšnoteikums veiksmīgai ražai vēlāk.
Kāpēc šī metode ir tik populāra?
Daudzi dārzkopji dod priekšroku tieši šādām tautas metodēm, jo tās ir ekoloģiskas un drošas. Biešu uzlējums palīdz uzlabot augu imunitāti, padarot tos izturīgākus pret krasām temperatūras svārstībām un kaitēm, kas bieži vien skar tieši jaunus stādus. Turklāt šis process neprasa nekādus papildu ieguldījumus, izmantojot to, kas dārzā vai pagrabā jau ir pieejams.
Interesanti, ka bietēs esošās vielas uzlabo arī pašas augsnes mikrofloru trauciņos. Kad stādi tiek laistīti ar šādu šķīdumu, tie ne tikai saņem barību, bet arī vieglāk pārcieš stresu, ko rada pārstādīšana vai retināšana. Augi kļūst vizuāli pievilcīgāki – lapas iegūst piesātināti zaļu toni un stingru struktūru.
Lasi vēl: Paskatieties uz attēlu: pirmā detaļa, ko redzat, var pastāstīt par jums vairāk, nekā šķiet
Uzlējuma pagatavošana un pareiza lietošana
Lai iegūtu kvalitatīvu mēslojumu, parasti tiek ņemta viena vidēja biete un aptuveni litrs silta ūdens. Sakņaugu sarīvē uz rupjas rīves, aplej ar ūdeni un ļauj tam ievilkties slēgtā traukā aptuveni trīs līdz četras dienas. Šajā laikā ūdens iekrāsojas tumši sarkanā tonī un piesātinās ar visiem nepieciešamajiem mikroelementiem.
Pirms pašas lietošanas uzlējums obligāti ir jāsagatavo darbam. To izkāš un atšķaida ar tīru, nostādinātu ūdeni attiecībā viens pret trīs. Laistīšanu veic uzmanīgi, tieši pie saknēm, nevis uz lapām. Optimālais biežums šādai procedūrai ir reizi desmit vai četrpadsmit dienās, ievērojot mērenību.
Biežākās kļūdas, no kurām var izvairīties
Pat vislabākais nodoms var nedot rezultātu, ja netiek ievēroti daži pamatprincipi. Pieredzējuši audzētāji atgādina, ka dabiskās metodes vislabāk darbojas tad, ja augs saņem arī pietiekami daudz saules gaismas un tam netiek nodarīts pāri ar pārlieku mitrumu.
Nelietojiet koncentrētu uzlējumu bez atšķaidīšanas, jo tas var būt pārāk intensīvs jauniem dzinumiem.
Sekojiet līdzi, lai ūdens temperatūra būtu istabas līmenī – pārāk auksts šķidrums var izraisīt sakņu sistēmas šoku.
Biešu mēslojumu nevajadzētu lietot katrā laistīšanas reizē; augiem ir nepieciešami arī periodi, kad tie saņem tikai tīru ūdeni.
Lasi vēl: Kāpēc prasmīgas saimnieces nekad neizlej makaronu ūdeni: 3 negaidīti pielietojumi
Jāņem vērā, ka biešu uzlējums nav brīnumlīdzeklis, kas aizstās pilnvērtīgu augsni vai pareizu apgaismojumu, tomēr kā papildu atbalsts tas darbojas lieliski. Redzot pirmos rezultātus – stingrus stublājus un sulīgi zaļas lapas –, rodas pārliecība, ka dažkārt visefektīvākās metodes ir tās, ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm.
