Sen atpakaļ, atpūšoties Turcijā, satiku sievieti vārdā Maira. Izrādījās, ka abas esam liepājnieces. Man tobrīd bija nedaudz pāri 30, bet viņai – 50, lai gan tas mani ļoti pārsteidza, jo viņa izskatījās daudz jaunāka.
Toreiz mēs abas bijām ieradušās atpūsties vienas pašas, bez ceļabiedriem.
Mairai bija slaida, skaista figūra, biezi mati un perfekta garderobe. Pēdējos desmit gadu viņa bija nodzīvojusi Vācijā. Sievietes meita apprecējās ar vācieti, pārcēlās uz turieni un vēlāk paņēma pie sevis arī mammu.
Saziņa ar Mairu man bija ļoti interesanta, un ne tikai tāpēc, ka viņa man daudz stāstīja par dzīvi Vācijā. Viņa bija jauna dvēselē. Un mūsu vecuma starpība bija tik tikko manāma. Es arī apbrīnoju sievietes stila izjūtu. Viņas apģērbs nebija pārāk dārgs, taču gaumīgi izvēlēts un izcēla auguma dotumus.
Kādu dienu pēc vakariņām mēs ar Mairu aizsēdējāmies pie galdiņa atklātā verandā. Pēc pāris glāzēm vīna es nolēmu viņai pajautāt kaut ko tādu, kas mani ieinteresēja.
– Maira, tu esi tik skaista, labi kopta, labi ģērbta, ar humora izjūtu, bet vientuļa. Kāpēc?
Es saprotu, ka tas nebija delikāts jautājums, bet līdz tam vakaram mēs bijām kļuvušas pietiekami tuvas, lai pastāstītu viena otrai visu par savu dzīvi. Es zināju, ka Maira jau sen šķīrusies no meitas tēva, bet nekad nebija apprecējusies atkārtoti; viņai nebija arī dzīvesdrauga.
Savukārt es tolaik jau biju precējusies otro reizi un nevarēju saprast, kā šāda sieviete var būt vientuļa. Godīgi sakot, es patiešām biju neizpratnē. It īpaši tāpēc, ka biju redzējusi, kā vīrieši skatās uz Mairu. Labi, varbūt atpūtas laikā šādu uzmanību nevarēja uztvert nopietni. Tomēr biju pārliecināta, ka arī Vācijā un Latvijā, kur Maira regulāri ieradās paciemoties, ir daudz vīriešu, kas viņai pievērš uzmanību.
Un lūk, Mairas atbilde uz manu jautājumu:
Jā, vīrieši man vienmēr pievērsuši uzmanību un turpina to darīt. Bet zini, ar vecumu mēs kļūstam izvēlīgākas un kaprīzākas. Un ne tik viegli iemīlamies. Man nav nepieciešams, lai man blakus būtu jebkāds stiprā dzimuma pārstāvis. Lai es saistītu savu dzīvi ar vīrieti, viņam jābūt interesantam, gudram un visās jomās patīkamam cilvēkam.
Bet tādu es neesmu satikusi. Jā, esmu mēģinājusi ar dažiem vīriešiem izveidot kopdzīvi. Bet tik un tā sapratu, ka viņi nav īstie. Rezultātā secināju, ka es viņiem esmu vajadzīga, bet viņi man nē. Katru reizi sapratu, ka tomēr neesmu sastapusi īsto cilvēku. Bet ja tā, tad kāpēc vispār būt attiecībās?Tad labāk vienai – mierīgāk un ērtāk.
Šī saruna ar Mairu man dziļi iespiedusies atmiņā. Toreiz man šķita, ka dzīve ir netaisna, ja reiz šāda sieviete ir viena. Un tikai tagad, kad man pašai vairs nav tālu līdz 50, es sāku Mairu saprast.
Tiešām, brīva, skaista, kopta un pārliecināta sieviete 50+ gadu vecumā ar jauneklīgu garu daudziem var būt vērtīgs ieguvums. Vecākiem vīriešiem viņa būtu īsta dāvana, vienaudžiem – veiksmīgs pāris, bet jaunākiem stiprā dzimuma pārstāvjiem – aizraujošs piedzīvojums.
Tomēr lieta tāda, ka Mairai ir nepieciešams vīrietis, kurš ir tieši tāds pats kā viņa. Proti, pievilcīgs, pilns spēka un enerģijas, tikpat pārticis un visādā ziņā interesants. Bet cik daudz šādu vīriešu mums Latvijā ir? Diemžēl nav. Tāpēc tādas sievietes kā Maira izvēlas palikt neprecētas un dzīvot bez partnera. Viņas negrib redzēt sev blakus kuru katru, bet atrast sevis cienīgu vīrieti ir ļoti grūti.
Dārgie lasītāji, kā domājat jūs? Vai Maira un sievietes ar viņai līdzīgiem uzskatiem ir pārāk izlepušas attiecībā uz vīriešiem? Pastāstiet savu viedokli komentāros.
Ja raksts jums lika aizdomāties, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos. Būsim pateicīgi!
