Kad man apritēja sešdesmit, es pirmo reizi sapratu, ka pat pēc ilgiem kopdzīves gadiem cilvēks var aiziet. Agrāk man šķita, ka pēc divdesmit vai trīsdesmit gadiem laulībā viss jau nostājas savās sliedēs — abi cilvēki paliek kopā, lai kas notiktu.
Pat ja starp viņiem vairāk ir ieradums nekā jūtas, dzīve turpinās.
Un tad sāk dzirdēt stāstus. Kaimiņam sieva pēc trīsdesmit kopdzīves gadiem iesniedza šķiršanos. Kolēģa dzīvesbiedre sešdesmit gadu vecumā devās “apciemot draudzeni” un vairs neatgriezās. Sēdi vakarā virtuvē ar tējas krūzi un domā: izrādās, pat gadu desmiti kopā negarantē, ka cilvēks paliks līdz galam.
Arī mūsu dzīvē pienāca brīdis, kad viss kļuva citāds. Divdesmit astoņi gadi kopā, un tomēr pienāca diena, kad mēs nolēmām iet katrs savu ceļu. Bez konfliktiem, bez asumiem — tikai klusa sapratne, ka viss ir izdzīvots līdz galam. Tajā brīdī es pirmo reizi patiesi apzinājos, cik trausla ir tuvība.
Vēlāk cilvēki bieži man jautāja: “Ko sieviete cer atrast, kad pēc daudziem gadiem nolemj iet savu ceļu?” vai “Kur gan viņa var doties šādā vecumā?”. Bet pieredze rāda — dažkārt sievietes patiešām izvēlas mainīt savu dzīvi. Un tam ir vairāki saprotami iemesli.
1. Iekšējā vientulība
Dažkārt cilvēks var būt attiecībās un tomēr justies viens. Blakus ir partneris, bet sarunas kļuvušas retas, kopīgu brīžu paliek maz. Tā rodas sajūta, ka dzīve rit līdzās, nevis kopā.
Manai māsīcai notika līdzīgi: vīrs vakaros klusējot pavadīja laiku pie datora, un starp viņiem pamazām izauga sienas. Viņa mēģināja runāt, bet atbildes bija īsas un aukstas. “Es dzīvoju it kā viena,” viņa reiz sacīja. “Tikai sadzīve atgādina, ka mums ir kopīga pagātne.” Pēc daudziem gadiem viņa pieņēma lēmumu aiziet.
2. Pārlieku daudz pienākumu
Daudzi vīrieši tik ļoti pierod pie sievietes rūpēm, ka tās kļūst pašsaprotamas. Sieva strādā, gatavo, palīdz bērniem un mazbērniem, bet pateicības vārdus dzird reti. Jaunībā tas šķiet sīkums, bet ar gadiem uzkrājas nogurums.
Mana kaimiņiene Līda reiz mierīgi teica vīram: “Es vairs nevēlos dzīvot tikai starp katliem un pannām. Es vēlos būt sieviete ar savām interesēm.” Viņš tikai paraustīja plecus, bet pēc kāda laika viņa devās pie meitas un palika tur.
3. Kad pazūd kopīgā interese
Kāds reiz sacīja: “Ja cilvēks vairs neattīstās, viņš kļūst par daļu no interjera.” Šķita smieklīgi, līdz sapratu, cik bieži tā notiek. Ja viens partneris meklē jaunas pieredzes, bet otrs iegrimst ikdienas ieradumos, starp viņiem sāk augt distance. Un tad pat kopīgie vakari kļūst klusāki.
4. Kad cieņa nomainās ar ieradumu
Dažreiz attiecībās zūd uzmanība un pieklājība. Sieviete, kas reiz bija līdzvērtīga partnere, pamazām kļūst par cilvēku, kuru uztver kā pašsaprotamu. Sarunas kļūst īsas, un vietā paliek tikai lūgumi un uzdevumi.
Tieši šī iemesla dēļ mana drauga sieva nolēma aiziet. Viņa sacīja: “Es tev vairs neesmu cilvēks — tikai fons. Tu mani nedzirdi un neredzi. Es gribu dzīvot tur, kur mani pamana.”
5. Kad vārdi kļūst par ieradumu
Ja attiecībās pazūd komplimenti un paliek tikai piezīmes, starp cilvēkiem veidojas klusums. Ikdienas komentāri par to, kā “būtu labāk”, galu galā padara attiecības vēsākas. Tuvība prasa cieņu, ne perfekciju.
Mana paziņa Valentīna pēc trīsdesmit diviem kopdzīves gadiem pateica vīram: “Es vairs nevēlos dzīvot mājā, kur mani nemitīgi labo.” Pēc pāris dienām viņa devās prom — mierīgi un bez pārmetumiem.
6. Klusums sarunu vietā
Ģimenes ne vienmēr izjūk nesaskaņu dēļ — dažreiz tās izgaist klusumā. Kad pāris vairs nerunā pat par mazām lietām — ikdienu, domām, jokiem — starp viņiem rodas attālums. Sieviete grib sarunāties, bet vīrs iegrimst televizorā vai telefonā, un kopīgais laiks pazūd.
Es pats reiz rīkojos līdzīgi — atnācu mājās, klusēju, atbildēju īsi. Domāju, ka tas ir sīkums. Bet tieši no šādiem sīkumiem rodas attālums, kad vairs nav sarunu, bet tikai nogurums un klusums.
7. Kad gribas atkal sajust dzīvi
Sieviete daudzu gadu garumā rūpējas par visiem — bērniem, māju, tuviniekiem. Un vienā brīdī viņa saprot: ir laiks padomāt arī par sevi. Viņa vēlas atpūsties, iemācīties ko jaunu, redzēt pasauli, bet vīrs nesaprot — viņam šķiet, ka tas vairs nav vajadzīgs.
Un tad viņai rodas vienkārša doma: “Es vairs tā nevēlos dzīvot.” Un viņa pieņem lēmumu mainīt savu dzīvi.
Viņa reiz sacīja: “Dzīves daļa, kas vēl priekšā, ir īsāka par to, ko jau esmu nodzīvojusi. Gribu pavadīt to citādi.” Šie vārdi bija tik patiesi, ka atbilde nebija vajadzīga.
Gudrs cilvēks reiz sacīja: “Mīlestība balstās nevis gados, bet cieņā.” Sieviete neaiziet prom — viņa vienkārši meklē vietu, kur jūtas vajadzīga. Un neviens gadu skaits nespēj noturēt kopā tos, kas sen pārstājuši būt tuvumā.
