Šobrīd mēs piedzīvojam intensīvas sociālās pārmaiņas. Sievietes kļūst arvien patstāvīgākas, savukārt vīrieši arvien biežāk pārbauda savas spējas kā mājsaimnieki vai “otrā numura” loma ģimenes dzīvē. Vai tas ir pieņemami? Viedokļi ir dažādi.
Problēma var būt nespēja savlaicīgi pielāgoties jauniem dzīves apstākļiem. Rezultātā cieš laulības, un pāri šķiras.
Mūsdienu pasaule ir piedzīvojusi tik daudz pārmaiņu, ka vairs nav iespējams dzīvot pēc vecajiem principiem. Sociālās normas vairs nedarbojas tā, kā agrāk, tas ir acīmredzams. Vīrietim, kurš saņem vidējo algu, vairs nav iespējams nodrošināt sev, sievai un diviem bērniem pilnīgu iztiku.
Tāpēc arī sievai ir jāsniedz ieguldījums kopējā ģimenes budžetā. Taču jautājums paliek – kurš tad uzņemsies mājas saimniecības galvas lomu? Ja agrāk viss šķita skaidrs un saprotams, tad tagad rodas jauni izaicinājumi, uz kuriem ir grūti atrast atbildes.
Ir vīrieši, kuri tūlīt izsaka savas prasības un izrāda lielu pārliecību. Ir arī tie, kas neko nenodrošina mājās, bet vismaz neuzliek nekādas prasības sievām. Abi šie tipi sievietei var būt liels izaicinājums. Taču mans gadījums ir citādāks – man ir mūsdienīgs, moderns un diezgan augstprātīgs vīrietis, kurš uzskata sevi par lielu un varenu. Tas ir interesants gadījums, un ar viņu es pirmo reizi sajutu, kas ir īsts panīkums.
Es vairākas reizes mēģināju izkļūt no laulības, bet vienmēr atgriezos. Pirmkārt, mums ir kopīgs dēls, kurš ļoti mīl savu tēti. Otrkārt, ir problēmas ar dzīvokli. Esmu sveša pilsētā, un īres dzīvoklis ir vienīgais, uz ko varu cerēt. Taču naudas šādai dzīvei vienkārši nav. Varbūt es vēl varētu kaut kā dzīvot kaut kur kādā stūrītī, bet ar bērnu tas nav iespējams.
Aleksejs vienmēr bija tāds – vīrietis tikai pēc pases. Nejautājiet, kā es ar viņu apprecējos – biju jauna, ja vēlaties. Izdarīju kļūdu, kas bija lielākā manā dzīvē. Sākumā patiešām skatījos caur pirkstiem uz viņa pastāvīgo sīkumainību, cerot, ka tā ir tikai “saimnieciskā vīrieša” īpašība, kurš spēs nodrošināt ģimeni jebkurā situācijā. Kaut kādā ziņā tas patiešām bija taisnība: viņam ir labs darbs, sakari un nākotnes iespējas. Bet tas ir tikai viņam, nevis man.
Viņam patīk pamosties agrāk par visiem, iet uz vannas istabu un tur ļoti skaļi darboties. Pēc tam ceļos es, lai saņemtu savu tiesu: dvieļi nolikti nepareizi, ūdens skaitītājs nav tajā atzīmē, kurā jābūt, kāpēc zobu pastas tik maz. Un tie nav uzkliedzieni, nē.
Klusa, mierīga zāģēšana, kurai es jau esmu iemanījusies nepievērst uzmanību. Pēc tam brokastis, kuru laikā mēs nerunājam ne par ko labu. Brokastu laikā es saņemu norādījumus visai dienai. Es taču nezinu, kā vajag dzīvot. Aleksejs visu zina manā vietā.
Bet tas vēl nav viss. Pats “interesantākais” vēl tikai sekos.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
