Kāpēc dažas sievietes ir vientuļas, bet citām mēdz būt pat vairāki pielūdzēji: sakāmvārds, kas daudz ko izskaidro

Katram no mums reizēm rodas jautājums, kāpēc kaimiņam šķietami viss ir labāk – gan zaļāks zāliens, gan pievilcīgāka dzīve. Kādēļ vieniem cilvēkiem nekas neizdodas, kamēr citiem viss izdodas viegli, pat bez lielas piepūles?

Mēs meklējam atbildi uz šo jautājumu, lai izvairītos no atbildības par savām neveiksmēm un dzīves grūtībām. Bieži dzirdam, ka katrs ir savas laimes kalējs, bet vai tas vienmēr ir taisnība? Vai arī pastāv liktenis, kas var būt spēcīgāks par mūsu plāniem un centieniem?

Likteņa ietekme ir mūžīgs jautājums, kurā saplūst mūsu personīgās izvēles un augstāku spēku klātbūtne. Daļa cilvēku uzskata, ka mēs paši veidojam savu ceļu un panākumus, kamēr citi tic, ka daļa no mūsu dzīves ir iepriekš nolemta un ārpus mūsu kontroles. Patiesība, iespējams, slēpjas līdzsvarā starp šiem diviem spēkiem – mūsu rīcība ietekmē dzīves gaitu, bet ne visu mēs varam paredzēt vai mainīt.

Lasi arī: Kā mājās viegli pagatavot neticami smeķīgu tomātu sulu ziemas krājumiem. Veikala produkcija ne blakus nestāv!

Man ir zināmas divas sievietes – Anna un Laila. Agrāk viņas bija labākās draudzenes, bet tad sastrīdējās. Konflikts radās, jo Annai dzīve dāvāja visu un pat vairāk, kamēr Laila cīnījās ar grūtībām un dzīvoja kā atstumtā.

Abas meitenes uzauga vienā ielā, tipiskā piecstāvu ēkā. Viņas mācījās vienā vidusskolā un koledžā (izvēlējās mācību iestādi, kas bija tuvāk mājām). Un pat ārēji viņas izskatījās līdzīgas, gluži kā māsas.

Jaunietes saņēma vienlīdz lielu vīriešu uzmanību: abas bija jaukas, patīkamas, vairāki pielūdzēji sekoja viņām pa pēdām, dāvināja ziedus un rakstīja mīlestības vēstulītes.

Bet tas bija jaunībā, pieaugušo dzīvē viss ir savādāk. Pasakas cienīgs sižets nenotika, oligarhs nesatika ne vienu, ne otru. Jaunietēm pašām nācās strādāt, kopt mājokli un palīdzēt tuviniekiem un radiem. Dzīvot kā visiem pārējiem.

Anna apprecējās ar Iekšlietu ministrijas leitnantu, parastu puisi. Viņam pat nebija sava dzīvokļa; abiem mājoklis bija jāīrē. Bet Laila izdomāja, ka dzīvot tā negrib.

Viņa nolēma rūpīgāk meklēt sev vīrieti un savu dzīvi saistīt tikai ar cienījamu cilvēku (noteikti ar mājokli un vēl labāk – ar tēva biznesu, lai par naudu vispār nebūtu jādomā).

10 gadi paskrēja nemanot. Leitnants kļuva par majoru, piedzima bērni, hipotēkārais kredīts bija gandrīz izmaksāts Palika tikai nedaudz.

Ģimenei bija pamats lepoties ar saviem mazajiem sasniegumiem. Bet Laila trīs reizes izveidoja attiecības ar vīriešiem, padzīvoja kādu laiku kopā ar katru no viņiem, bet nekas labs no tā nesanāca.

Sievietes turpināja draudzēties. Anna apskauda Lailu – draudzenei bija daudz brīvā laika, viņa “lidoja” no viena randiņa uz otru, divas reizes gadā ceļoja uz ārzemēm un guva spilgtus iespaidus. Savukārt Laila apskauda Annu, jo viņai bija uzticama aizmugure – vīrs, bērni, dzīvoklis.

Viss gāja gludi līdz Annas dzīve pavērsās uz labo pusi. Viņa un viņas vīrs sāka pelnīt daudz vairāk nekā viņu vienaudži. Anna no parastas meitenes bija kļuvusi par sievieti, kas zina savu vērtību un bauda dzīvi. Un viņai bija veseli divi pielūdzēji…

Viens – viņas vīra priekšnieks, pulkvedis, šķīries. Un vēl arī viens kaimiņš, kurš strādāja par galveno ārstu vietējā slimnīcā un jau sen bija šķīries.

Abi bija iemīlējušies Annā. Bet sievietei nebija vajadzīgs neviens, izņemot savu vīru.

Sākumā situācija šķita komiska, Anna pat mēģināja novirzīt savu fanu uzmanību uz Lailu – viņa bija vientuļa, viņai to vajadzēja vairāk. Anna mēģināja iepazīstināt vīriešus ar savu draudzeni, taču veltīgi. Precīzāk, iepazīšanās notika, taču dzirkstelīte starp viņiem neizveidojās.

 

Dīvaini, bet vīriešiem nebija vajadzīga brīvā Laila, viņi kāroja pēc precētās Annas.

Varbūt viņus uzrunāja mednieku instinkti. Trofeja, kura ir grūti iegūstama, šķiet pati pievilcīgākā. Sieviete, kas pret tevi ir vienaldzīga, izraisa zināmu apsēstību un vēlmi iekarot viņas sirdi.

Franču dzejnieks Šarls Bodlērs trāpīgi rakstīja: “Ak, nežēlīgā būtne, jo vēsāka tu esi, jo vairāk mani valdzina tavs skaistums.”

Laila bija dusmīga: viņas draudzenei bija vīrs un divi pielūdzēji. Uzticami un seksīgi. Bet viņai nebija nekā. Dusmas viņu žņaudza, iekšēji dedzināja.

Viņa atrada kādu nenozīmīgu attaisnojumu un sastrīdējās ar Annu. Viņa gribēja draudzeni izdzēst no savas dzīves. Annas laime tikai vairoja sāpes viņas dvēselē.

Es ilgi domāju par šo fenomenu: kāpēc viena sieviete nevar atkauties no pielūdzējiem un vīrieši ir gatavi viņas dēļ nonest Mēnesi no debesīm, bet otra stiprā dzimuma pārstāvjus atstāj vienaldzīgus.

Runā, ka vīriešiem patīk rindas efekts, viņiem ir nepieciešams azarts un sacīkstes, lai sasniegtu to, ko vēlas. Un tas, kas vienkārši guļ viņiem “deguna priekšā”, tiklīdz viņi izstiepj roku, viņus neinteresē.

Abi vīrieši, ārsts un pulkvedis, bija augstprātīgi. Viņi ticēja savai unikalitātei un domāja, ka ir tik labi, ka dāmas var atstāt savus vīrus viņu dēļ.

Ir jābūt skaidram, loģiskam izskaidrojumam, kāpēc liktenis ir tik nežēlīgs? Kāpēc tas sūta labākos vīriešus kādai, kurai tie nemaz nav vajadzīgi? Kāpēc nav taisnības – katrs labs vīrietis uz katru labu sievieti?

Kurdiem ir sakāmvārds, kas daudz ko izskaidro: Dievs sūta gaļu cilvēkiem, kam nav zobu.

Visums necentīsies tikt skaidrībā, kurš ir ko vērts, un necentīsies nevienam izpatikt. Tas ļaus cilvēkiem satikties pēc nejaušības principa.

Un viņš sūtīs brīnišķīgus jaunus kandidātus sievietēm, kam nav vajadzīgi vīri. Taču viņš noplātīs rokas tās sievietes priekšā, kurš sēž vientulībā un raud.

Līdzīgi ir ar naudu. Nauda ar divkāršu spēku plūst pie tiem, kuriem jau tā nav, kur to tērēt. Tēriņi pārvēršas patosā un kičā. Zelta tualetes, briljanti zobos un tā tālāk. Bet kāds cits spiests pārtikt tikai no maizes un ūdens, un nekādas izmaiņas viņa dzīvē nav redzamas.

Kad mani draugi kļūst nikni, jo viņu dzīvē kaut kas nenotiek, kā gribētos, es lūdzu viņus nomierināties un pateikt frāzi: “Tātad vēl nav pienācis laiks.” Patiešām, jums tikai nedaudz jāpagaida, un viss būs kārtībā. Varbūt ne tā, kā gribējāt, ne tā, kā sapņojāt un plānojāt. Savādāk.

Dzīve ir loterija, kurā bezzobainajam jākošļā gaļa, bet tam, kam ir zobi, jādzīvo no rokas mutē. Dzīve ir spontāna, neizskaidrojama, neparedzama. Un tāpēc tā ir arī skaista.

Nestrīdies ar saviem mīļajiem – agri vai vēlu arī tavā ielā būs svētki.

Vai šis raksts tev šķita interesants? Būsim pateicīgi, ja padalīsies tajā ar draugiem sociālajos tīklos un pastāstīsi savu pieredzi vai viedokli!

 

 

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment