Cilvēki ar augstu relatīvo Vo2 max (maksimālais skābekļa daudzums, ko šo cilvēku muskuļi izmanto uz katru ķermeņa masas kilogramu) ir vidēji zemāks – iespējams, ka viss atkarīgs no ķermeņa izmēra, nevis fitnesa.
Lai izšķirtu svarīgākos faktorus, Krāmers un Džejs ņēma talkā 28 brīvprātīgos ar visdažādākajām ķermeņa aprisēm un fitnesa pieredzi, viņi lika dalībniekiem veikt 60 minūtes ilgu riteņbraukšanas ciklu ar dažādu intensitāti, fiksējot svīšanas daudzumu un izmaiņas ķermeņa temperatūrā.
Siltuma ražošanas apjoms tika noteikts pēc cilvēku svara, tas nozīmē, ka diviem cilvēkiem, kuri sver vienādi, vajadzētu saražot vienādu daudzumu siltuma pat tad, ja viens no viņiem ir īss un resns, bet otrs garš un tievs.
Tas pats attiecas uz svīšanu: ķermeņa tauku daudzums spēja izskaidrot tikai 1,3% variācijas svīšanas apjoma.
Šeit būtu jāņem vērā, ka eksperimenta dati nekonfliktē ar vispārējo novērojumu, ka cilvēki ar lieko svaru svīst vairāk. Tomēr tas nenotiek tauku termisko īpašību dēļ; lai pārvietotu lielāku svaru vienkārši nepieciešama lielāka piepūle.
Līdzīgi, VO2 max pats par sevi lielu atšķirību nerada viens pats, tas ietekmēja tikai 4% svīšanas. Tas šķiet pretdabiski, tomēr dati norādīti pareizi.
Ja diviem cilvēkiem ar atšķirīgiem VO2 max rādītājiem liktu izpildīt vingrojumus ar 70% intensitāti, sportiskākais cilvēks skrietu vai brauktu ar riteni krietni ātrāk, radot vairāk siltuma. Sportists svīdīs vairāk, jo viņam ir lielāka piepūle.
Tādēļ, ja centīsies noteikt, cik daudz tev būtu jāsvīst karstā dienā, vispārpieņemtie likumi par fitnesu un tauku daudzumu nedarbojas. Vienīgais, kam tu vari uzticēties, ir svēršanās pirms un pēc treniņa, lai noteiktu, cik daudz šķidruma tu zaudē aktivitāšu laikā.
Avots: menshealth.com