Septiņnieks sevī slēpj gan noslēpumu, gan zināmu nemieru — tas simbolizē ciklu, kas, šķiet, iepriekš nolemts. Septiņu gadu periodi dzīvē atkārtojas kā pēc neredzama mehānisma, it kā kāda neredzama roka virzītu laiku un čukstētu: “Laiks atskatīties uz paveikto.”
Tā ir tikai cipars — sākumā šķietami niecīgs. Bet kāpēc tieši šis skaitlis tik bieži parādās dažādās pasaules mācībās un kultūrās?
Nedēļā — septiņas dienas, mūzikā — septiņas notis, debesīs — septiņas varavīksnes krāsas, cilvēkā — septiņi enerģētiskie centri. Un pat pasakās — “pie septiņām auklēm”, “septiņi kazlēni”, “septiņi rūķīši”, “septiņi spaiņi putras”. Vai tā ir vienkārša nejaušība? Varbūt. Bet varbūt šie atkārtojumi glabā pavedienu, kas palīdz ne tikai saprast pasauli, bet arī pašiem sevi.
Pitagors reiz sacīja: “Skaitļi valda pār pasauli.” Varbūt viņš redzēja vairāk, nekā mēs spējam iedomāties.
Vācu filozofs Rūdolfs Šteiners uzskatīja, ka cilvēka dzīvi veido desmit posmi, katrs ilgst septiņus gadus.
Katra šī cikla centrā — Saturns, karmas sargs, kas necieš ilūzijas un dīkstāvi. Ik pēc septiņiem gadiem viņš kā liktenīgs pulkstenis uzdod jautājumu: “Vai tu vēl esi savā virzienā?” Ja godīgas atbildes nav, dzīve pati iejaucas.
Sievietēm iekšējie dzīves pavērsieni bieži izpaužas skaidrāk nekā vīriešiem. Viņu jutība pret ķermeņa ritmiem, laika plūdumu un iekšējo sajūtu “kaut kas nav kārtībā” ir daudz efektīvāka. Tieši sievietes, kā uzskata astrologi, iziet cauri trim liktenīgām robežām: 42, 49 un 56 gadu vecumā. Tie ir periodi, kad ķermenis mainās, dvēsele nogurst no meklējumiem, bet prāts sāk prasīt patiesību.
42 — tas ir tieši tas vecums, kad ir pienācis laiks uzdot jautājumu: “Kas tālāk?”
Pārejas posms. It kā viss ir savās vietās: vīrs, māja, darbs. Un vienlaikus — viss šķiet izplūdis. Parādās skumjas bez redzama iemesla. Grumbiņas kļūst dziļākas, skropstas vairs nav tādas kā agrāk, un vīra skatiens arvien biežāk pavērsts kaut kur tālumā. Viņš ir blakus, bet it kā pazudis.
Vai esmu gatava palikt šajā vietā, ar šo cilvēku, šajā eksistences mirklī? Vai esmu samierinājusies ar laika ritējumu un novecošanu, vai man vajag izprast patieso nozīmi šim dzīves posmam?
Simona de Bovuā reiz teica: sieviete neveco — viņa atklāj sevi. Un tas ir tas, kas atšķir — kāds redz vecumu kā draugu, kāds kā pārbaudījumu. Tie, kas pieņem vecumu, sāk uzplaukt. Viņi vairāk rūpējas par sevi — ne skaistuma dēļ, bet lai justos labi. Viņi apgūst ko jaunu, drosmīgi dara lietas un sāk teikt «nē», kur agrāk klusēja. Tieši tad viņi kļūst skaisti no iekšienes.
49 gadi — laiks pacelt galvu un stāties pretī dzīvei, pat ja šķiet, ka jau par vēlu.
Tas ir noslēpumains skaistuma periods, kad sabiedrība vēl mēģina ierobežot — «Tu vairs neesi jauna meitene, kam tas vajadzīgs?» Bet sieviete turpina kustēties — sports «neatbilst vecumam», dejošana «izskatās dīvaini», košs grims «pārspīlēts». Tomēr īstais skaistums rodas, kad apstājas klausīties šos čukstus.
Tajā brīdī viņa var izvēlēties pakļauties vai pirmo reizi drosmīgi pieņemt sevi tādu, kāda ir — bez paskaidrojumiem, bez bailēm no apkārtējo vērtējuma, bez vēlmes pielāgoties.
«Ja tu neiestādīji koku pirms divdesmit gadiem, tad labākais laiks to darīt ir tieši tagad,» — vēsta austrumu gudrība.
