Un tas ir īpaši interesanti — jo visu bērnību viņš pavadīja privātmājā…
Un tas ir īpaši interesanti — jo visu bērnību es pavadīju privātmājā. Kopš bērnības dzīvoju šādā vidē, taču, pienākot laikam stāties augstskolā, pārcēlos uz citu pilsētu un dzīvoju kopmītnēs. Kad atradu pastāvīgu darbu, ko varēju apvienot ar mācībām, pārcēlos uz īrētu dzīvokli. Tā dzīvoju līdz studiju beigām un līdz brīdim, kad atradu labu darbu.
Pēc tam nolēmu atgriezties pie dzīvesveida, kādā pavadīju visu bērnību un daļu jaunības. Atrast īrējamu māju nebija grūti, un kādu laiku tur dzīvoju. Tomēr pēc daudziem gadiem dzīvoklī pieradums darīja savu — dzīve privātmājā vairs nelikās tik ērta kā agrāk.
Pēc kāda laika sapratu, ka tas tomēr nav man. Es nevaru dzīvot mājā un vēlos atgriezties pie dzīvokļa formāta. Un tagad es paskaidrošu, kāpēc tieši tā.
Lielākā privātmājas priekšrocība, protams, ir tā, ka tā ir privāta — tā sniedz brīvību. Te nebūs trokšņu vai ikdienas rosības aiz sienas. Tā kā nav tiešu kaimiņu, vari būt drošs, ka neviens tevi neappludinās no augšas un arī tu pats nevienu — no apakšas. Tu esi saimnieks ne tikai mājā, bet arī apkārtējā teritorijā. Gribi — izroc baseinu, gribi — uzcel lapeni, gribi — ierīko siltumnīcu. Vietas ideju īstenošanai pietiek.
Un jūs, protams, teiksiet, ka tas viss prasa naudu. Un jā — es jums piekrītu, tam vajag daudz naudas. Privātmāja nozīmē pastāvīgas izmaksas. To ir dārgi uzturēt un apkalpot. Ja, piemēram, nav apkures, tad tā jāierīko pašam (protams, ne jau jūs pats to uzstādīsiet, ja vien nestrādājat šajā jomā, bet domāju, jūs saprotat, par ko runa). Un tas viss nozīmē lielus izdevumus. Ja kaut kas sabojājas, piemēram, boilers, jums nebūs karstā ūdens, un atkal nāksies tērēt naudu (un ne maz) tā remontam, lai varētu normāli nomazgāties, nevis sildīt ūdeni uz gāzes.
Runājot par zemesgabalu — ja tāds ir, tad arī par to jārūpējas. Tas nozīmē laiku, naudu un piepūli. Jā, ir cilvēki, kuriem ļoti patīk kopt dobes, dārzus, krūmus un tamlīdzīgi, bet es nepiederu pie šādiem cilvēkiem. Iespējams, vecumdienās mana attieksme mainīsies, bet pagaidām neredzu jēgu tērēt savu laiku un naudu šādām lietām. Man ir svarīgākas lietas par dārzu ar dobēm.
Dzīvojot dzīvoklī, ar šādām situācijām man nācās saskarties reti — reizēm vien uz neilgu laiku tika atslēgts ūdens, taču problēmas vienmēr tika ātri atrisinātas. Turklāt daudzdzīvokļu mājas pārsvarā atrodas pilsētas centrā, un tas ievērojami saīsina ceļu līdz darbam un atpakaļ.
Privātmājas parasti atrodas piepilsētās, attālākos rajonos vai ārpus pilsētas. Tur sabiedriskais transports kursē reti — labi, ja divi vai trīs autobusi stundā. Lai ērti nokļūtu darbā, nepieciešams savs auto, bet tas nozīmē papildu izdevumus — degvielu, servisu, remontu. Lai varētu ērti dzīvot savā mājā ar automašīnu, jāpelna pietiekami labi, lai uzturētu gan sevi, gan mašīnu, gan māju ar pagalmu.
Šobrīd man nav ērti dzīvot privātmājā. Es gribu koncentrēties uz personīgo dzīvi un darbu, nevis uz dobēm un saimniecības problēmām. Tāpēc es pārcēlos atpakaļ uz dzīvokli, lai varētu mierīgi strādāt un veidot savu dzīvi.
Tagad es saprotu, ka katram dzīves posmam ir savs piemērotākais mājoklis. Kādam privātmāja dod brīvību un klusumu, citam dzīvoklis — ērtību un stabilitāti. Es izvēlējos to, kas šobrīd ļauj dzīvot mierīgāk un veltīt laiku tam, kas man patiešām svarīgs.
Bet kā ir ar tevi — kur tu jūties labāk: privātmājā vai dzīvoklī? Un kāpēc?
