Kādreiz šķita, ka dienas ritmu un jēgu nosaka tikai telefona zvani. No rīta noskan modinātājs, virtuvē sāk kūpēt tējkanna, un skatiens pats no sevis meklē telefonu. Likās, ka tieši tur norit visa svarīgākā dzīves daļa.
Katrs neatbildētais zvans toreiz šķita kā zīme, ka esi vajadzīgs un par tevi atceras.
Tomēr biežāk ekrāns klusēja. Šis klusums reizēm mēdza būt skaļāks par jebkuru sarunu. Reizēm atskanēja īss zvans uz steidzīgu mašīnu trokšņa fona: “Mammu, man ir sapulce, vēlāk piezvanīšu.” Un atkal iestājās klusums.
Tāds klusums prot daudz ko – pastiprināt vientulības sajūtu un padarīt vakarus smagus. Taču pienāca brīdis, kad radās godīgs jautājums: vai tiešām mana turpmākā jēga ir tikai sēdēt un gaidīt, kad par mani atcerēsies?
Atbilde atnāca negaidīti mierīgi – nē. Tas nenozīmē, ka mīlestība ir pazudusi. Tas vienkārši nozīmē, ka ir pienācis laiks atrast citus atbalsta punktus savā ikdienā un atbildēt pašai par savu dzīvi.
Dzīve vairs nav “gaidīšanas režīmā”
Gaidīšana ir viena no nogurdinošākajām sajūtām. Tā pārvērš dienas garā, tukšā gaitenī, kurā tu sēdi un klausies soļos, bet pati nekusties uz priekšu. Telefons blakus kļuva par modinātāju, kas nekad nenozvana. Tā dēļ negribējās nekur iet, pat ne ieslēgt mūziku vai lasīt, jo viss šķita mazsvarīgāks par gaidīto zvanu.
Tagad viss ir citādi. Rīts sākas nevis ar ziņu pārbaudi, bet ar mīļākajām kasetēm vai skaņuplatēm. Mūzika palīdz noķert īsto ritmu. Var vienkārši mazgāt traukus un dungot līdzi, kamēr telefons mierīgi guļ citā istabā. Tas, kuram tiešām vajadzēs, sazvanīs, bet mana dzīve vairs nestāv uz pauzes.
Jauni cilvēki un vienkāršas sarunas
Sākumā tas var šķist neparasti – kā gan bērnu siltumu var aizstāt sarunas ar gandrīz svešiem cilvēkiem? Bet dzīve prot pārsteigt. Viss sākās ar sīkumiem: dažiem teikumiem uz soliņa parkā, īsu aprunāšanos poliklīnikā vai nejaušu tikšanos pastaigas laikā.
No šādām mazām drumslām izaug nelielas tuvības saliņas. Tagad piektdienās ir patīkami iedzert kafiju ar kaimiņieni, ar citu paziņu var apmainīties ar grāmatām, bet vēl kāda atsūta savu brīvdienu pīrāgu fotogrāfijas. Tā nav bērnu aizstāšana, bet gan sajūta, ka joprojām esi daļa no sabiedrības. Cilvēkam vajag cilvēku, un šie jaunie kontakti palīdz justies dzīvai.
Es esmu kas vairāk par “tikai māti”
Ilgus gadus galvenā loma ir bijusi viena – būt mātei. Rūpēties, palīdzēt, būt blakus. Kad zvanu kļuva mazāk, šķita, ka pazūd daļa no manis pašas. Bet tad skapī atradās kaste ar senām pērlītēm – kādreiz tās bija mans hobijs, ko atlika uz “vēlāku laiku”.
Tagad šīs lietas atkal ir kļuvušas aktuālas. Klausoties audio grāmatas, top jauni rokdarbi. Reizēm tie kļūst par dāvanām, reizēm vienkārši priecē pašas acis. Galvenais ir atgrieztā sajūta, ka spēju radīt ko jaunu. Tas ir atgādinājums, ka katrs cilvēks ir daudz plašāks nekā tikai viena vienīga loma.
Vairs nekādas “atgādināšanas par sevi”
Agrāk bieži gribējās zvanīt pirmajai tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai neesmu aizmirsta. Tas pārvērtās trauksmainā rituālā: “Ja nu kaut kas noticis?”. Tagad ir vienkāršs noteikums: ja piezvana – tas ir prieks, ja nē – tātad bērniem šobrīd ir savs dzīves posms. Tas neatceļ mīlestību, bet noņem lieku kontroles slogu. Mīlestība var pastāvēt arī bez ikdienas atskaitēm, līdzīgi kā kamīna siltums, kas silda pat tad, ja tam nepievērš uzmanību katru minūti.
Personīgā dienasgrāmata un klusuma baudīšana
Esmu sākusi rakstīt savas domas un novērojumus parastā papīra kladē. Tur nonāk viss: dzirdētas frāzes, receptes, sapņi vai vienkārši pārdomas par laikapstākļiem. Sākumā tas šķita bezmērķīgi, bet ar laiku šīs piezīmes kļuva par spoguli.
Pat lietus aiz loga sāk skanēt citādi, kad mēģini to aprakstīt.
Agrāk klusums mājās biedēja, bet tagad tas ir kļuvis par mierīgu patvērumu. Tēja, mīksta gaisma un rāms pulksteņa gājiens rada telpu, kurā nav tukšuma. Tur beidzot ir vieta man pašai.
Bērni nav vienīgā dzīves jēga
Šo ir visgrūtāk atzīt. Bieži vien vecāki dzīvo tā, it kā bērni būtu viņu vienīgais dzīves mērķis un projekts. Kad bērni aiziet savā dzīvē, paliek tukšums. Taču patiesība ir tāda, ka bērni ir svarīga ceļa daļa, bet ne visa lielā šoseja. Jēga ir būt dzīvam un interesantam pašam sev, nevis tikai vajadzīgam citiem.
Zvana gaidīšana nepadara dzīvi garāku – tā padara to blāvu. Kad pārstāj gaidīt un sāc vienkārši dzīvot, parādās jaunas krāsas: cilvēki blakus, jaunas nodarbes un miers. Telefons var klusēt, bet sirdij ir jāturpina priecāties.
