Agrāk sēdēju pie loga un gaidīju zvanu, it kā tas būtu vienīgais dzīves jēgas apliecinājums. Tagad man ir dobes, grāmatas, draugi šaha klubā. Nesen izmēģināju akvareli — man to iemācīja kaimiņiene.
Kad diena ir piepildīta ar nodarbēm, zvani vairs nav mēraukla laimei. Tad katrs zvans kļūst par dāvanu, nevis par pienākumu. Čehovs reiz teica: «Cilvēkā jābūt visam skaistam: sejai, apģērbam, dvēselei un domām». Es piebildīšu: arī aizraušanās ir svarīgas.
Svarīgi nav tas, cik bieži zvana, bet tas, kas notiek sarunas laikā
Reiz dēls piezvanīja un teica:
— Tēt, man ar tevi nopietni jāparunā.
Mēs runājām stundu. Viņš lūdza padomu par mājas pirkumu. Tajā brīdī sapratu: es joprojām esmu svarīgs. Un tieši tas ir galvenais — zvanu vērtība, nevis to biežums.
Patiesais smagums nāk nevis no retām sarunām, bet no mūsu gaidām. Kad atlaiž gaidīšanu, dzīve kļūst vieglāka — un ģimenes uzmanība šķiet kā dāvana, nevis kā pienākums.
Āboli zem koka ir īsts dārgums: kā tos izmanto pieredzējuši dārznieki
Nesen Nikolajam Ivanovičam bija dzimšanas diena — 79 gadi. Visi radi sabrauca, pagalmā skrēja mazbērni, mājā smaržoja pīrāgi. Es viņam saku:
— Nu re, visi atbrauca.
Viņš paskatās uz mani un mierīgi atbild:
— Redzi, es neko negaidīju. Tāpēc man ir tikai prieks. Tīrs un silts, bez rūgtuma.
Un tieši tur, man šķiet, ir paslēpta galvenā atziņa.
