Savu dārzkopības gaitu sākumā es bieži atdāvināju dažādu pārstādīto puķu atlikumus kaimiņiem un draugiem. Tolaik manā dārzā nebija īpaši vērtīgu ziedaugu, un zemes gabalu lielākoties aizņēma dārzeņu vagas.
Laikam ejot, es palēnām samazināju dārzeņu dārza platību, un zemes gabalu arvien vairāk piepildīju ar retām, dārgām puķēm un citiem krāšņumaugiem.
Pēc septiņiem gadiem sapratu, ka puķkopība ir dārgāka un prasa vairāk pūļu nekā dārzeņu audzēšana. Piemēram, es aizrāvos ar heihērām, krāšņām ziemcietēm ar dekoratīvām lapām un smalkiem ziediņiem, bet jaunas šo košumaugu šķirnes nav lētas.
Pagājušajā gadā es iegādājos unikālas klemātu jeb mežvīteņu šķirnes, kas maksāja divreiz vairāk nekā plašāk izplatītu klemātu šķirņu stādi.
Krāšņa klemātu ziedēšana būs jāgaida pāris gadus, un saglabājas risks, ka tie neiesakņosies. Bet, lai audzētu skaistus ziedus, jāiegādājas mēslojums, augstas kvalitātes augsne, augu aizsardzības līdzekļi un daudz kas cits.
Savulaik, kad strīdējos ar vecmāmiņu par dārzeņu un puķu dobju lielumu, es iebildu, ka dārzeņus var nopirkt, bet skaistums nav nopērkams par naudu. Viņai šāds arguments nešķita pārliecinošs. Bet tagad varu ar lepnumu teikt, ka mani ziedi ne tikai priecē acis, bet arī nodrošina mūs ar dārzeņiem un pat ļauj šad un tad doties ceļojumos.
Reiz pienāca brīdis, kad mani ar puķkopību saistītie izdevumi pārsniedza pieļaujamo robežu, bet vēlmju joprojām bija daudz. Tad pirmo reizi mēģināju pārdot savus liekos ziedu spraudeņus, nevis atdot tos var velti visiem, kas vēlējās. Un tas izrādījās veiksmīgs lēmums. Izdevās atpelnīt savus izdevumus un atļauties iegādāties to, kam iepriekš nepietika naudas.
Bet augi, kas kurus man neizdodas pārdot vienā sezonā, mierīgi gaida nākamo, jo viss, kas tiem nepieciešams ir vieta, kuru man izdevās atrast, samazinot dārzeņu dobju platību līdz minimumam.
Tagad manās dārzeņu dobēs aug tikai gurķi, zaļumi, ziedkāposti un kabači. Kabači ir atsevišķa tēma. Šogad man pietika tikai ar vienu krūmu, un mēs tik un tā nevarējām apēst visus izaugušos kabačus, tāpēc atdevu tos kaimiņienei. Pārējos dārzeņus, augļus un ogas iegādājamies tirgū. Vēl mums ir vairākas zemeņu dobes, bet, piemēram, jāņogu un upeņu krūmu nav vispār, jo mūsu ģimenē nevienam šīs ogas negaršo.
Kaimiņi un paziņas ar laiku saprata, ka vairs nevarēs dabūt skaistus košumaugus uz mana rēķina, un šķiet, ka viņi ar to ir samierinājušies.
Vienīgais cilvēks, kam turpinu dāvināt ziedaugu dēstus, ir mana mamma, jo viņa man ir īpaša.
Esmu izveidojusi jaukas attiecības ar vairākiem kolekcionāriem, kas audzē retus un unikālus augus. Neskatoties uz mūsu draudzību, es nekad nelūdzu viņiem bez maksas dalīties ar savu augu spraudeņiem, zinot, cik tie ir vērtīgi.
Man ir paveicies, ka mana ģimene atbalsta manu aizraušanos ar puķkopību un palīdz, kad vien iespējams. Kas attiecas uz atlikušajām dārzeņu dobēm, viņuprāt, to joprojām ir par daudz.
Es uzskatu, ka ikvienam jādara tas, kas patīk. Man patīk dekoratīvie augi, un esmu priecīga, ka varu darīt to, ko mīlu, neatskatoties uz citu cilvēku viedokļiem. Atceros, kā jaunībā visa vasara pagāja kartupeļu vagās – šīs atmiņas man uzdzen nepatīkumu sajūtu. Bet toreiz laiki bija citi, un mēs izdzīvojām, kā varēdami.
Dārgie lasītāji, ja jums šis raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties ar draugiem sociālajos tīklos. Priecāsimies arī par jūsu komentāriem, īpaši, ja esat kaislīgi puķkopji!
