Dzīve mēdz piespēlēt visnegaidītākās tikšanās visnepiemērotākajās vietās. Šī saruna, kas man lika uz daudzām lietām paskatīties citādi, notika vairāku tūkstošu metru augstumā – lidmašīnā. Liktenis bija lēmis, ka man blakus sēdvieta tika iedalīta kādai sievietei, kuru nebiju redzējis gadu desmitiem.
Tā bija mana senā klasesbiedrene. Lai gan laiks bija darījis savu, es viņu uzreiz atpazinu pēc tās pašas raksturīgās dzimumzīmes uz vaiga, kas viņu izcēla jau skolas gados.
Mums priekšā bija piecas lidojuma stundas – pietiekami ilgs laiks, lai izrunātu visu, kas sakrājies kopš izlaiduma balles. Mūsu saruna bija neparasti atklāta, bez liekas pieklājības etiķetes, it kā mēs joprojām sēdētu vienā skolas solā.
Dzīve pēc lielajām pārmaiņām
Mana ceļabiedre šobrīd dzīvo viena. Viņa atklāja, ka lido uz galvaspilsētu apciemot savu pieaugušo meitu. Meitai klājas lieliski – viņa ieņem vadošu amatu starptautiskā uzņēmumā, saņem iespaidīgu atalgojumu un ir veiksmīgi iekārtojusi savu dzīvi. Mātes sirds, protams, ilgojās pēc tuvības, un šis brauciens bija plānots kā atelpa no ikdienas vienatnes.
Interesants bija arī viņas finansiālās stabilitātes stāsts. Pēc vīra aiziešanas mūžībā pirms dažiem gadiem viņai palika mantojumā bizness. Sākumā viņa pati mēģināja stūrēt uzņēmējdarbības kuģi, taču drīz saprata, ka tas prasa pārāk daudz enerģijas. Viņa pieņēma racionālu lēmumu – biznesu pārdeva. Tagad viņa bauda dzīvi, iztiekot no procentu maksājumiem un gudriem ieguldījumiem. Viņa beidzot varēja atļauties nedarīt neko, kas viņu neaizrauj.
Provokatīvais jautājums par vīriešiem
Mūsu saruna neizbēgami nonāca līdz attiecību tēmai. Es ziņkāres vadīts pajautāju: “Klau, bet ko tu savos gados vispār uzskati par ‘vecu vīrieti’?”
Atbilde mani burtiski apstulbināja. Viņa, ne mirkli nešauboties, paziņoja, ka visi vīrieši, kam pāri piecdesmit, viņas acīs ir “norakstāmi” un veci. Viņa izteicās visai skarbi, pat nedaudz nicinoši. Un tas nekas, ka viņai pašai ir 57 gadi – tieši tikpat, cik man.
Es sēdēju un klausījos, nespēdams saskatīt šajos vārdos nekādu loģiku. Bija skaidrs, ka viņa ir nolēmusi baudīt dzīvi pēc saviem noteikumiem, un šajos noteikumos vieta bija atvēlēta tikai gados jaunākiem vīriešiem. Godīgi sakot, viņa pati vairs neizskatījās pēc “pirmā svaiguma” skaistules – parasta sieviete ar savām vecuma iezīmēm –, taču pārliecība, ar kādu viņa klāstīja savas vēlmes, bija dzelžaina.
Emocijas pret racionālismu
Sievietēm pirmajā vietā bieži vien ir emocijas, un tās nereti atrodas ļoti tālu no jebkāda racionālisma. Mani visvairāk pārsteidza tieši šis stingrais, nepiekāpīgais tonis. Es pat necentos viņai simpatizēt vai izrādīt vīrišķīgu interesi, taču viņas “pozīcija” pret vienaudžiem tika skaidri definēta jau pašā sākumā.
Es pats regulāri apmeklēju trenažieru zāli. Tur es redzu savus vienaudžus – vīriešus ap 50 un 60 gadiem, kuri ir tādā fiziskā formā, ka spētu izturēt slodzi, ko nepavilktu pat daudzi trīsdesmitgadnieki. Tas man vēlreiz lika secināt: vecums nav skaitlis pasē, bet gan tas, kā tu jūties pret sevi un savu ķermeni.
Katram sava laimes formula
Galu galā, ja viņai šķiet, ka jaunāks vīrietis blakus palīdzēs saglabāt ilūziju par mūžīgo jaunību vai sniegs enerģiju, kuras pašai sāk pietrūkt – tā ir viņas izvēle. Katram no mums ir tiesības uz savu laimes versiju, pat ja tā no malas šķiet dīvaina vai neloģiska.
Ja viņai patīk jaunāki vīrieši, tas ir tikai godīgi, jo arī vīrieši pēc piecdesmit bieži vien lūkojas jaunu sieviešu virzienā. Tā ir sava veida dzīves enerģijas apmaiņa. Viņa dzīvo aktīvi, ceļo un bauda savas iespējas – un tas patiesībā ir apsveicami.
Mūsu lidojums beidzās, mēs pieklājīgi atvadījāmies un telefona numurus, protams, neapmainījāmies. Reizēm viena saruna ir pietiekama, lai saprastu, ka ar šo cilvēku tikšanās reizi 30 gados ir tieši laikā. Mēs katrs devāmies savā virzienā, atstājot šo diskusiju virs mākoņiem.
Kāds ir jūsu viedoklis – vai attiecībās vecuma starpībai ir nozīme, vai arī galvenais ir tas, kā mēs jūtamies? Dalieties pārdomās komentāros!
