Viņa bija parasta, nedaudz nogurusi sieviete. Tas man lika aizdomāties par to, cik subjektīva ir pievilcība.
Sabiedrība ir radījusi mītu, ka sieviete zaudē vērtību līdz ar krunciņu parādīšanos, kamēr vīrietis kļūst “nobriedis”. Šī sieviete ar savu rīcību un uzskatiem mēģināja šo mītu lauzt. Viņa pati sev bija noteikusi: “Es esmu vērtīga, es esmu skaista, un es drīkstu gribēt labāko.” Un lai gan viņas kategoriskums man šķita dīvains, es nespēju to necienīt. Tajā bija savdabīgs spīts un pašapziņa, kuras daudziem trūkst pat jaunībā.
Tomēr, ja viņas pašas vecuma vīrieši ir “norakstāmi”, tad kurā brīdī arī viņa pati tiks norakstīta? Tas ir bīstams ceļš, ko viņa izvēlējusies – būvēt savu pašvērtību uz fizisko jaunību un tās tuvumu. Kad tavi vienaudži ir “veci”, tu neviļus kļūsti par svešinieku savā paaudzē.
Atvērtība vai aizsargreakcija?
Varbūt viņas skarbums bija tikai maska? Varbūt vīra zaudējums bija atstājis tik dziļas rētas, ka viņa vienkārši vairs nespēja pieļaut domu par kādu, kurš viņai atgādinātu par pagātni vai nāves neizbēgamību? Gados jaunāks vīrietis ir ilūzija par nākotni, par kaut ko, kas vēl tikai sākas. Savukārt vienaudzis ir spogulis, kas rāda tavu nodzīvoto dzīvi un laiku, kas palicis.
Dažreiz mēs kritizējam citus, lai novērstu uzmanību no savām bailēm. Viņas kategoriskā attieksme pret 50+ vīriešiem man šķita kā bailes no novecošanas procesa kā tāda. “Ja es ar viņiem nebūšu kopā, tātad es viņiem nepiederu,” viņa it kā teica ar katru savu vārdu.
Pasaule virs mākoņiem
Lidojot pāri robežām, viss šķiet mazs un nenozīmīgs. Arī mūsu vecums, kaislības un principi no 10 tūkstošu metru augstuma izskatās kā nieki. Taču tur, šaurajā sēdvietā, divi cilvēki ar identisku dzimšanas gadu pasē cīnījās par savu taisnību.
Es paliku pie sava – es ticu, ka vīrietis un sieviete savos labākajos gados (un piecdesmitie IR labākie gadi) var būt viens otram vislielākais atbalsts un iedvesma. Nav nekā skaistāka par nobriedušu intelektu un pieredzi, kas ietērpta fiziski koptā ķermenī. Viņa palika pie sava – ka jaunība ir vienīgā valūta, kas ir kaut ko vērta šajā tirgū.
Noslēguma pārdomas par ceļu
Lidojums bija tikai mirklis mūsu dzīvēs. Kad es izkāpu galamērķī, es dziļi ieelpoju un sajutu savus muskuļus, savu enerģiju un vēlmi dzīvot. Man kļuva žēl nevis sevis, bet viņas. Žēl tāpēc, ka savā vēlmē būt jaunākai un izvairīties no “veciem vīriešiem”, viņa sev aizliedza iespēju satikt kādu, kurš viņu saprastu līdz pašiem sirds dziļumiem. Kādu, kurš būtu gājis cauri tam pašam laikmetam, tām pašām grūtībām un priekiem.
Mēs visi novecojam – tas ir neizbēgami. Taču mēs varam izvēlēties: vai nu novecot ar naidu pret laiku un saviem vienaudžiem, vai arī pieņemt katru krunciņu kā trofeju un katru sirmumu kā pieredzes zīmi.
Lidmašīnas dzinēju dūkoņa man atgādināja, ka laiks nestāv uz vietas. Katra sekunde, ko mēs pavadām kritizējot citus vai dzenoties pēc neiespējamām ilūzijām, ir pazaudēta. Es izvēlos pieņemt savus gadus un cilvēkus sev blakus tādiem, kādi tie ir. Jo galu galā – mēs visi esam vienā lidojumā, un galamērķis mums visiem ir viens. Jautājums ir tikai par to, cik patiesi un atklāti mēs spējam būt šajā ceļā.
Kāds ir jūsu viedoklis – vai attiecībās vecuma starpībai ir nozīme, vai arī galvenais ir tas, kā mēs jūtamies? Vai piekrītat manai klasesbiedrenei, ka vīrieši pēc piecdesmit ir “norakstāmi”, vai arī uzskatāt, ka tieši šajā vecumā sākas īstā dzīves garša? Dalieties pārdomās komentāros!
