Es dzīvoju Ohaio štatā, ASV. Man ir liela ģimene – četras māsas un četri brāļi. Mani vecāki ģimenē savulaik pieņēma vienu meiteni, kurai nebija paveicies ar mīlošiem vecākiem kā man – sākumā mums, 8 bērniem, bija grūti viņu pieņemt, taču ar laiku mēs viņu sākām uzskatīt par daļu no mūsu ģimenes un tagad saucam par māsu. Mēs nekad neesam dzīvojuši pārticībā – mums nekad nav bijušas dārgas mantas, taču vecāku mīlestības mums nekad nav trūcis.
60-tajos gados mums visiem 9 bērniem bija savas ģimenes. Es ar sievu tajā laikā audzinājām savus 2 bērnus. Lai uzturētu ģimeni, es strādāju pilnas slodzes darbu un uz pusslodzi piestrādāju kokaudzētavā. Kad ciemojos pie vecākiem, tad tēvs teica, ka jau vairākus gadus ir gribējis iestādīt sarkano kļavu pagalmā, māte teica, ka tā ir viņas mīļākā kļavu šķirne, bet laikam to tā arī nekad neizdarīšot, jo naudas nav un šajā vecumā jau laikam vairs arī nesakrāsi.
Mēs ar dāvanām Ziemassvētkos nekad neesam īpaši aizrāvušies, mums galvenais vienmēr ir bijis tas kopā būšanas laiks. Kā arī galda klāšana 11 pieaugušajiem un bariņam bērnu arī nemaz nav tik lēti. Bet tajā gadā es nolēmu, ka vajadzētu uzdāvināt sirmajiem vecākiem to, ko viņi patiešām vēlas – sarkanās kļavas kokus. Nevis vienu, bet divus – katram pa stādam. Es paskatījos šo kļavu cenas kokaudzētavā, kurā strādāju un secināju, ka tās arī man īsti nav pa kabatai. Es uzrunāju visus brāļus un māsas un viņi teica, ka “piemetīs” dāvanai.
Lasi vēl: FOTO: kāpēc Lapzeme ir ideāla vieta Ziemassvētku svinēšanai?
Ohaio štatā mēs kļavas nestādām decembrī; tas mums ir jādara oktobrī. Lai jau būtu ātrāk, es nodomāju, nekas traks – būs mums šogad Ziemassvētki divas reizes; vieni oktobrī, otri – decembrī. Par cik vecāki savā sirmajā vecumā vienmēr bija mājās, tad man vajadzēja izdomāt, kā novērst viņu uzmanību no logiem, kur labi varētu redzēt, kā es ieroku sarkano kļavu stādus. Sarunāju savu tanti, ka viņa atbrauks paciemoties un novērsīs uzmanību, kamēr mēs taisām pārsteigumu. Manas māsas teicās, ka pagatavos svētku vakariņas. Izklausās, ka plāns mums ir.
Kad pienāca tā svētdiena, mēs visi tikāmies pie manas mājas. Es saģērbos kā Santaklauss, bet nu necik tēlam atbilstošs es neizskatījos – par spīti visam polsterējumam, vienalga varēja pateikt, ka vairāk par 70 kilogramiem manis nav. Mēs visi salecām pa mašīnām un devāmies kā karavāna uz vecāku mājām. Tur nu mūs pievīla tante, viņa laikam neprot novērst uzmanību – tēvs izpērās ārā pa durvīm nesaprasdams, kāpēc pie mājas piebrauc tik daudz automašīnu.
Mums nācās atklāt savu pārsteigumu – es izkāpu no mašīnas savā Santaklausa kostīmā un uzdāvināju vecākiem sarkano kļavu stādus. Brāļi ņēma lapstas un sāka tos rakt zemē, lai tēvam nebūtu jāpūlas. Māsas tikmēr nesa iekšā svētku mielastu. Vecāku prieks bija neizmērojams!
Tagad, tikpat kā pusgadsimtu vēlāk, es braucu garām mūsu lauku viensētai un priecājos par divām sarkanajām kļavām, kas tur katru oktobri iekrāsojas visās sarkanās krāsas toņos, kādus nu varat iedomāties. Mēs vēl joprojām sapulcējamies oktobrī uz “Pirmajiem Ziemassvētkiem”.
Avots: rd.com