Kad kaimiņiene nejauši pieminēja, ka viņas meita nesvinēs dzimšanas dienu, es tam nepievērsu īpašu uzmanību. Gadās. Cilvēkiem rūpju gana, īpaši viņiem – viņi tikko uzsākuši savu biznesu, un tas, kā zināms, sākumā vairāk prasa nekā dod. Kādi tur svētki?
Tomēr beigās es izcepu kūku. Bez liekiem pārspīlējumiem – tāpat vien. Meitai uzrakstīju vienkāršu ziņu: “Aicini draudzenes uz tēju.” Tāda kā vecmodīga frāze. Nekā lieka – ne foto stūrīša, ne balonu, ne smalkas tematiskās noformēšanas vai dārgu ielūgumu.
Meita uzaicināja draudzenes. Bet neviens neatnāca.
Neviena.
Tas nav izdomāts stāsts — tā ir īsta dzīve, kas liek aizdomāties. Klusums pie galda šajā vakarā kļuva skaļāks par jebkuru sarunu. Tajā atspoguļojas mūsdienu realitāte — vientulība, neskaidri noteikumi un aukstums, ko rada vēlme būt “pareizajam” un piederēt.
Meitene apjuka un uzrakstīja kopējā čatā: “Vai viss kārtībā?” Atbilde bija banāli vienkārša:
— Mēs būtu atnākušas, bet taču tas ir dzimšanas dienas svinības. Kā tad bez kleitas, frizūras un dāvanas? Vajadzēja pabrīdināt iepriekš. Kurš mūsdienās vispār svin mājās?
Un tajā brīdī viss kļuva saprotams – svinēt restorānā ir stilīgi, ar noformējumu un uzkodu galdiem – pieņemami. Bet vienkārši pabūt mājās pidžamās un ar mammas cepto pīrāgu – tas vairs nav “moderni”. Gandrīz vai kauns.
Svētki, kas atstāj dīvainu pēcgaršu
Atceros deviņdesmitos – nekādu producentu, nekādu scenāriju vai blogeru. Vienkārša vārīta kartupeļa, olīvjē un «Napoleona» vai «Skudru pūznis» kūka – un visi it kā bija priecīgi. Vai vismaz centās tā būt.
Bet godīgi sakot, visbiežāk tādas sapulcēšanās bija nevis prieka pilnas, bet drīzāk saspringtas.
— «Sākumā visi smaida un apsveic,» saka Māja, 42 gadi. «Bet tad sākās čīkstēšana – kurš ko neielūdza, kā sālīja gurķus, un kurš deviņdesmitajos parādu neatdeva. Mani lika lasīt dzeju, kamēr viesi jau bija iedzēruši. Un beigās kāds vienkārši aizmiga pie galda.»
Un it kā viss bija jautri, bet kāpēc pēc tādām svinībām palika nevis prieks, bet nogurums? Nav brīnums, ka mūsdienās arvien vairāk cilvēku vienkārši atsakās no šīs „obligātās programmas”.
Svarīgākais nav paši svētki, bet tas, ko gaidām
Ko dāvināt, lai neizskatītos neveikli un nejustos sliktāk par pārējiem? Ko ģērbt bērnam, kā sagatavot svētku galdu? Svētki pārstāj būt svētki, kad tie pārvēršas par rūpīgu uzdevumu sarakstu un vienkārši veidu, kā „pielāgoties”.
Ir arī iekšējas pieredzes, kas paliek atmiņā. Kāds bērnībā gaidīja viesus, bet neviens neatnāca, jo „nav stilīgs. Kāds cits dzirdēja: „Jābūt priecīgam, jo ir svētki!”, bet kopš tā laika pats vārds „svētki” viņam saistās ar nepatiku. Un ir arī tādi, kas jūtas noguruši no citu cilvēku gaidām un cerībām.
Kā teica Viktors Frankls: „Laime nav mērķis, tas ir rezultāts.” Tāpat ir ar svētkiem: ja tos rīko tikai tāpēc, lai kaut ko atzīmētu, laimes nav. Taču, ja tas ir vienkārši iemesls satikties ar tuvajiem, bez liekas kņadas un formālām prasībām – tad, iespējams, tie ir īsti svētki.
Un kā ar dāvanām?
Raksta turpinājumu lasi nākošajā lapā:
Tevi noteikti interesēs
- Vakariņu laikā vedeklai nejauši pajautāju ko vienkāršu — un mūsu saruna ieguva pavisam citu toniby Rinalds Bergmanis
- Iedod to saviem tomātiem tagad un katrs ziediņš kļūs par augli: 1 karotīte mēslojuma karaliskai ražaiby Laura Tiltiņa
- Vārnu diena 18. jūnijā Senlatviešu kalendārā: neejiet ārā no mājas pēc saulrieta un nomazgājieties rīta rasāby Laura Andersone