Man ir apnicis mēģināt izdomāt veidus, kā nosegt vietu manā mīļajā priekšpagalmā. Man ir apnicis domāt, skatīties, salīdzināt un remontēt visu, kas tur bija PIRMS asfalta.
Nesmejieties, bet, ja arheologi tālā nākotnē kādreiz izraks kādu mūsu laika privātmāju, viņi būs ļoti pārsteigti, kāpēc uz zemes ir šķembas un smiltis, virsū betona klons, virsū bruģakmens plāksnes, un tad tas viss ir pārklāts ar asfaltu. Kāpēc? Kam? Kāpēc tāda resursu izšķiešana?
Es jums pastāstīšu, kāpēc un kā cilvēki sedz šādus izdevumus. Es pats esmu ar to saskāries vairākas reizes. 50% gadījumu jebkurš uzlabošanas projekts sākas ar to, ka strādnieki izlīdzina atlikušo betonu pēc pamatu vai mūrēšanas darbu ieliešanas uz mitras zemes. Kad jūs pamatoti jautājat, kas notiek, viņi paskaidro, ka betons ir palicis pāri, un jūs tāpat ieliesiet pagalmu.
Un, lai nesabojātu sasalušo akmens bloku zemē, tas ir jādara. Priekšpagalmu, piebraucamo ceļu vai pagalmu betonē tie paši uzbeki, kuri ir tikai pārāk priecīgi par jaunajiem vieglā darba apjomiem (viņiem) un smagā, labi apmaksātā darba apjomiem īpašniekam.
Pēc tam cilvēks dzīvo 2-3, ja paveicas, 4-5 gadus ar līdzenu pagalmu, kur skraida bērni, brauc automašīnas un viss izskatās skaisti, košeraini un līdzeni. Tomēr laika gaitā kaut kas sāk iet greizi ar betona klonu, un zemē ierakto kubikmetru īpašnieki saprot, ka flīzes droši vien būtu labāks variants…
Ģimene savāc savu apņēmību un naudu, piešķir līdzekļus tam pašam betonam, tikai jaunā ģeometriskā formā, un ieklāj to… dievīgos dakstiņus. Tagad māja atgādina labākās mājas Londonā un Parižā. Īpašnieki staro priekā, un kaimiņi apskauž to cilvēku kluso, buržuāzisko laimi, kuriem klājas TIK labi.
Tomēr paiet tie paši 2–3 gadi (4–5, ja paveicas), un īpašnieks sāk apzināties, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa mīļoto bruģakmeni, viņa pagalma un mājas rotu, garāmgājēju apbrīnas objektu un kaimiņu skaudības objektu. Varbūt pat teiktu kaut ko pavisam citu! Bet, ja padomā, tas ir tāpat kā ar parasto betonu — flīzes plaisā, lūzt, drūp un iegūst tagad apcerēto blāvu betona šķembu izskatu.
Ja saimniekam nepaveicas, ir vēl viens starpposms, kad kāds no īpaši “gudrajiem” kaimiņiem saka: “Ak, kāpēc tu nopirki lietās flīzes? Tev vajadzētu pirkt vibropresētas flīzes, tās kalpo mūžīgi!” Vecās flīzes tiek noņemtas un aizvestas uz izgāztuvi, vasarnīcu, dārzu, ciematu, kaimiņu (vai tuvāko gravu) un aizstātas ar mazāk skaistām un krāsainām, bet uzticamākām flīzēm, kas, kā apliecināja gudrais vīrs, kalpos mūžīgi!
Katram cilvēkam kalpošanas laiks ir atšķirīgs, un bieži vien gadās, ka “uzticamākās” presētās flīzes, lai arī maksā mazāk nekā lētākās lietās, nolobās pirmo divu gadu laikā. Ja kvalitāte ir laba, ģimene bauda neievērojamu uzticamību apmēram 5-7 gadus (dienvidos, kur nav šādu temperatūras svārstību, tās kalpo ilgāk).
Tomēr gala rezultāts vienmēr būs viens un tas pats! Pagalms, te un tur, pamazām atkal pārvēršas betona putrā. Un tas ir vienkārši tāpēc, ka betons ir viena no neuzticamākajām virsmām skarbajiem apstākļiem.
Kāds klasiķis reiz rakstīja: kas dzimis betonā, nevar būt dakstiņi! (Bet tas nav droši). Un kā pēdējo izmisuma aktu īpašnieks izsauc brigādi, kas vienas dienas laikā padara pagalmu melnu… Loģika šeit ir ļoti vienkārša: ja asfalts uz parastajiem ceļiem var izturēt šādu slodzi, tad parastas mājas pagalmā, kur garām brauc automašīna ne vairāk kā pāris reizes dienā vai garām skrien bērni, tas tur gulēs mūžīgi.
Tas pārdzīvos Lielo depresiju!
Un es piekrītu šim apgalvojumam 99%. Bet kur palika tas pēdējais 1%, tas, kas tik izmisīgi nepieciešams pilnīgai laimei? Nu, sāksim ar to, ka laime nekad nav pilnīga! Un mūsu gadījumā asfalts var būt arī īsts traucēklis.
Pirmkārt, to nevar ieklāt vienkārši tāpat. Asfaltam nepieciešama labi sablīvēta pamatne, kas pārklāta ar vairākiem smilšu un šķembu slāņiem. Jebkura zemes kustība atstās caurumu asfaltā, īpaši vietās, kur brauc īpašnieka džips. Un turklāt, ja strādnieki apietu noteikumus, pat velosipēds varētu atstāt svītras.
Otrkārt, daudzas asfalta ieklāšanas komandas apietu noteikumus un iepirktu asfaltu, kas pat nav ļoti, ļoti, ļoti, ļoti labs, bet PATIESĪBĀ NAV ĻOTI labs, atšķaidīts ar šķīdinātāju. Šāda veida maisījuma sacietēšanai būs nepieciešams ļoti ilgs laiks, un tas, iespējams, pat pilnībā nesacietēs. Tas nozīmē, ka tas pastāvīgi atstās pēdas uz jūsu apaviem, vasarā kļūs putrīgs un pielips pie jūsu apavu zolēm. Mazi akmentiņi pastāvīgi atdalīsies no virsmas.
Treškārt, un par to es rakstīju pirms četriem gadiem, asfaltam ir sūkļveida struktūra, kas apgabalos ar sarežģītiem vides apstākļiem var uzkrāt visus netīrumus, kas uz tā nokrīt un tajā nokrīt no debesīm. Laika gaitā, pēc aptuveni septiņiem gadiem, šis sūklis sāk atbrīvot netīrumus. Elpojiet, cilvēki… Bet vissliktākais asfaltā nav tas, bet gan ceturtais!
Ekstrēmā karstumā jebkura asfalta virsma, kas sastāv no naftas pārstrādes atkritumiem — būtībā tā pati mazuts un bitumens, ko brīvprātīgie tagad tīra pludmalēs —, izdala ļoti sarežģītu daļēji gaistošu organisko savienojumu kokteili.
Lasi vēl: ”Lietus līs kā pa Jāņiem”: sinoptiķi publicējuši satraucošu laika prognozi novembrim
Un šīs vielas ir… cietas! Nav ieteicams lietot dzīvojamās zonās vai privātās telpās! Protams, tas vēl nav pilnīgs aizliegums, taču daudzi kotedžu kopienu attīstītāji ASV un Eiropā, sākoties pārdošanai, sāk apgalvot, ka viņu kopienās nav asfalta seguma; viss ir bruģēts ar flīzēm, bruģakmeņiem vai jauno… videi draudzīgo plastmasas asfaltu.
Godīgi sakot, frāze “videi draudzīgs plastmasas asfalts” var izraisīt kognitīvo disonansi ikvienam, kam ir laba loģikas izpratne. Tomēr fakts paliek fakts, ka zinātnieki ir sākuši meklēt aizstājēju šim vairs ne pārāk populārajam materiālam.
