Tas bija piektdienas rītā, tajā pašā dienā, kad … mamma aizmirsa uzvilkt čības un gāja basām kājām pa auksto grīdu. Es taisīju viņai gultu, izgludināju spilvendrānu stūrus, kā bērnībā, un pēkšņi sajutu zem spilvena šņākoņu – ne lakatiņu, ne kabatas, bet kaut ko citu. Izvilku. Uz pusēm salocīta papīra lapa, bez aploksnes, bez datuma, bez paraksta. Rokraksts – mammas. Apsēdos uz gultas malas. Izlasīju. Un sastingusi.
Ievai. Ja nu pēkšņi… ja atradīsi.
Es nezināju, kā rīkoties citādi. Līga atnāca pie manis reiz. Viņai bija tas tonis, no kura es vienmēr baidījos. Auksts, līdzens, pieaudzis. Viņa teica: “Ja tu nepārrakstīsi māju uz mana vārda, es visu izstāstīšu tēvam. Visu, ko tu zināji. Par sievieti. Par to, kā tu klusēji. Par to, kā tu piesedzi.”
Es zināju, ka viņš nepiedos. Viņš būtu aizgājis. Un tad jūs paliktu divatā – mazas, bez skolas, bez apkures. Es nedomāju par sevi. Es padomāju: labāk, lai viņš mani, nekā jūs. Un no rīta aizgāju uz pagastu. Parakstīju visu, ko Līga iedeva. Neskatījos, kas tieši. Vienkārši lai viņa klusētu.
Pēc tam… es gribēju visu izstāstīt. Bet Līga skatījās tā, it kā zinātu, ka es neuzdrošināšos. Es baidījos, ka, ja atklāšu tev patiesību, tu…. Bet es… es jūs abas tik un tā mīlēju. Dažādi. Bet vienādi stipri.
Es sēdēju un domāju: Vai tā ir viņa? Mana māsa? Tā, kas bērnībā dziedāja virtuvē, spēlējās ar mani teltī no segas, glabāja gumiju ar spīguļiem kā «noslēpumu»?
Mamma ienāca istabā klusi – nedzirdami, kā doma. Skatījās uz mani, it kā zinātu. Un, cik dīvaini, nenobijās.
— Tu atradi?
Es pamāju.
— Mammu… Tā ir patiesība?
Viņa nolaidās uz krēsla malas. Ietinusies pledā. Skatījās pa logu.
— Jā. Patiesība. Netīra, veca, nogurusi patiesība.
— Kāpēc tu neteici?
— Jo tu no tā būtu uztaisījusi ko lielu. Bet es esmu nogurusi, Ieviņa. Es tos esmu pārdzīvojusi vairāk, nekā tu domā.
— Bet Līga?..
— Līga ir vājāka, nekā šķiet.
— Un tu viņu tik un tā aizstāvi?
— Es esmu māte.
Mēs klusējām. Ilgi. Blakus istabā tikšķēja lēts pulkstenis ar dzeguzi. Un aiz loga pavasaris nāca uz cita dzīves balkonu. Es turēju vēstuli rokās. Kā pierādījumu. Kā grēksūdzi. Un es nezināju, ko darīt tālāk.
Māsa pārmetuma krāsas mētelī
Līga atbrauca bez brīdinājuma. Nezvanīja, nejautāja, neuzrakstīja pat savu dežūrjautājumu «kā jums iet?». Vienkārši parādījās – kā pērkons, kā sieviete, kurai vienmēr ir parādā, pat ja neviens neko nav ņēmis. Es atvēru durvis – un paliku stāvēt kā iestigusi.
— Nu, ielaidīsi? Vai spēlēsimies ziepes bez ūdens? — viņas balss bija iepriekšējā: ar aizsmakumu, lietišķu uzstājību un vieglu pārākuma toni, ko viņa nēsāja līdzi kā dārgu šalli.
Viņai bija mētelis pārmetuma krāsā. Vilnas, taisna piegriezuma. Es vienmēr apskaudu viņas spēju izskatīties «dārgi» pat sliktā noskaņojumā.
— Labdien, Līga, — es teicu.
— Un tev.
Viņa pagāja garām. Ieraudzīja mammu krēslā – un tūlīt nolieca galvu, izlikusies sirsnīga:
— Māmiņ, kā tu? Es te visu laiku gribēju atbraukt, bet nav laika, klienti, filmēšanas, montāžas…
Mamma pamāja, neskatoties.
— Es tev? — es iesmējos. — Un kad tu pēdējo reizi interesējies?
— Mums abām ir sava dzīve. Vienkārši… mums jāvienojas.
Es klusēju. Viņa piegāja tuvāk.
— Ir laiks sastādīt grafiku. Kura kad aprūpē mammu. Viss skaidri. Un, atvaino, ja jau tu esi pie sevis, tad arī izdevumi uz tevi. Tas ir godīgi. Man arī nav bez limits.
— Godīgi? — es neticēju savām ausīm. — Godīgi, ka tu noformēji uz sevi māju tādā veidā? Vai godīgi, ka tu parādies reizi gadā un uzreiz saki, kuram cik jāmaksā?
— Es tevi nesaprotu, — viņas seja izstiepās kā cilvēkam, kuru pieķēra pie pārkāpuma. — Par ko tu vispār?
— Es redzēju vēstuli. Mammas vēstuli.
Istabā palika kluss. Tikai pulkstenis turpināja savu «tik-tak», kā bumbā ar aizkavētu darbību.
— Mammu, tu kaut ko rakstīji Ievai? — jautāja Līga, ar to īpašo uzsvaru, kurā bija dzirdams: «Saki «nē». Mūsu abu dēļ.»
— Viņai nav pienākums neko teikt, — es atbildēju viņas vietā. — Es jau visu zinu. Un tu tagad arī. Vari braukt.
— Ieva… — pirmo reizi daudzu gadu laikā viņa mani nosauca bērnišķīgi.
Es atvēru durvis.
— Tev ir klienti. Sadarbības. Un vēl – sirdsapziņa. Ja atradīsi to, atbrauc vēlreiz.
Līga stāvēja koridorā ilgi. Pēc tam uzvilka cimdus, pacēla apkakli un aizgāja.
Mamma teica:
— Tu tagad tiešām esi viena, Ieviņa.
Bet es nočukstēju:
— Labāk viena. Nekā ar tiem, kas ar tevi ir tikai īpašuma tiesību dēļ.
Un tajā vakarā mēs ēdām griķus ar kotletēm. Klusējot.
Mamma sāka zust. Ne strauji, bet sievišķīgi klusi – kā tējkanna, aizmirsta uz plīts.
— Ieviņa, un kur tēja? — viņa jautāja trīs reizes vakariņu laikā. — Es taču tikko to dzēru?
Es vienkārši uzliku tējkannu atkal. Atkal un atkal. Tā mēs arī dzīvojām: diena – kā dienas kopija, tikai vājāka. Tikai klusāka.
Kad atskanēja zvans pie durvīm, es padomāju – kaimiņiene. Vai sūtījums. Uz sliekšņa stāvēja sieviete gados, ar apliecību. Aiz muguras – vīrietis pelēkā, ar mapi.
— Sociālais dienests. Mēs saņēmām anonīmu sūdzību.
— Atvainojiet? — es nesapratu. — Kādu sūdzību?
Es neticēju. Bet ielaidu. Viņi staigāja pa dzīvokli, ieskatījās vannā, pārbaudīja ledusskapi, fotografēja. Sieviete ieskatījās mammas istabā.
— Jums kas, vilnas sega bez segas pārvalka?
— Mammai tā ir siltāk. Segas pārvalks slīd, viņa sapinās…
— Nav labi. Jāmaina.
Vīrietis kaut ko pierakstīja. Viņi aizgāja pēc stundas. Klusējot. Bez paskaidrojumiem, tikai atstājot lapu ar «paskaidrojumu par apmeklējumu» un sausu: «ar jums sazināsies kurators».
— Mammu, kuram tu stāstīji, ka mums iet slikti? — es jautāju vakarā. Viņa pakratīja galvu.
— Nevienam. Es taču… esmu apmierināta. Tiešām. Es vienkārši reiz, šķiet, runāju pa telefonu. Ar Līgu.
— Un?
— Viņa jautāja un es teicu, ka man ir grūti. Bet ne ar tevi – ar sevi.
— Domā, tā ir viņa?
Mamma apklusa. Tad izdvesa, it kā kaut ko atlaistu:
— Viņa visu grib atpakaļ.
Aploksne zem gultas
— Ieviņa… — mammas balss bija vāja, kā sausu lapu čaukstoņa. — Atved mani uz ciematu. Uz pāris dienām. Es… gribu vēlreiz paskatīties uz ķiršu koku.
Tas bija marts. Pelēks, slapjš, ar pliku sniegu ceļa malās un gaisu, kas smaržoja pēc veca ledus un slapjas zemes. Es ieliku somā termosu ar buljonu, segu un – mammas fotogrāfiju, to pašu, kur viņa tur mūs ar Līgu aiz rokām un smaida objektīvā. Toreiz viņai bija nedaudz pāri trīsdesmit. Tagad – gandrīz deviņdesmit. Klusējot braucām. Pa bedrainu ceļu, garām vecām degvielas uzpildes stacijām, pieturām bez saraksta un lauku, kur agrāk ganīja govis.
— Mammu, tu esi pārliecināta?
— Jā.
Ciematā bija tukšs. Gandrīz. Vienatnē dūmi no skursteņa pie kaimiņiem. Sniega čaukstoņa zem kājām. Atslēga – kafijas burkā, kā vienmēr. Viss, kā bija. Viņa iegāja mājā, lēnām aplūkoja virtuvi, pieskārās galdauta malai, pastāvēja pie loga.
— Es baidījos, — viņa pēkšņi teica. — Visu laiku. Ne par sevi. Par jums. Par to, ka izvēlējos ne to patiesību.
— Mammu…
— Pagaidi. Ļauj man pabeigt. Kad Līga atnāca pie manis ar šo… ar ultimātu, es padomāju: lai notiek, kā viņa grib. Tikai lai mājā nebūtu nesaskaņu. Tikai lai tēvs paliktu. Es toreiz ticēju, ka, ja vīrietis paliek, ģimene – nesabrūk.
— Bet viņš taču zināja?
— Protams, zināja. Viņš skatījās un klusēja.
— Bet es?
— A tu… biji laba. Un labos – izmanto. Lūk, un viss.
Viņa piecēlās, aizgāja uz guļamistabu. Kustējās kā ēna.
— Palīdzi, pacel gultu.
Es pacēlu. Zem karkasa viņa izvilka skārda kārbu no ledenēm. Atvēra. Tur – pase, fotogrāfiju paciņa un aploksne.
— Tur… jauns testaments. Viss – tev. Māja. Zeme. Atlikumi. Jo tu man devi vecumdienas. Viņa – tikai pārmetumus. Tu neprasīji. Viņa – prasīja visu.
— Mammu…
— Nepārtrauc. Tas ir – taisnīgums. Lai vismaz reizi svaru kausos pārsver labestība.
Es nezināju, ko teikt. Sēdēju blakus. Klusējot. Pēc tam mēs ēdām kartupeļus, ko es izvārīju uz plīts. Viņa ēda ar karoti, lēnām, ar grūtībām.
— Paldies, Ieviņa. Par visu.
Lasi vēl: Marikas sirds atklāsme: “Šādā vecumā ir grūti atrast patiesumu” jeb kā ienākumi ietekmē iepazīšanos
Nākamajā dienā viņas nebija. Es sēdēju pie loga. Mājā bija kluss. Ķiršu koks – vēl sniegā. Un uz galda – aploksne. Es atgriezos pilsētā pēc nedēļas. Klusējot. Dēls satika stacijā. Pajautāja:
— Mammu, tev labi?
Es pamāju. Māja ciematā stāvēja, kā iepriekš – spītīga, sašķiebusies, bet īsta. Katru pavasari es braucu uz turieni. Pati. Bez plāna. Bez foto sociālajiem tīkliem. Bez papīra pierādījumiem par īpašumu. Novācu lapas. Krāsoju žogu. Mazgāju aizkarus. Vārīju kartupeļus uz plīts. Ne tāpēc, ka tā ir – mana. Bet tāpēc, ka kādam ir jāatceras, ka tur kādreiz dzīvoja sieviete, kura klusēja aiz mīlestības, un divas meitenes, kuras sauca viņu par mammu.
Dažreiz man zvana tāli radinieki, jautā:
— Tu ko, nepārdod? Māja taču cenā. Tur ir labs zemes gabals.
Es smaidu. Klusēju. Un pēc tam saku:
— Nē. Tā nav pārdodama.
— Kāpēc?
Es atbildu:
— Tāpēc, ka tas nav nekustamais īpašums. Tā ir vieta, kur dzīvoja mīlestība.
Un noliku klausuli.
Vienreiz, kad es slaucīju putekļus no mammas kumodes, atradu vēl vienu aploksni. Bez paraksta. Tikai uzraksts: «Ne uzreiz. Kad laiks paies.» Iekšpusē – rindiņa, izgriezta no veca žurnāla, mammas rokrakstā:
«Ģimene ir tas, kurš paliek, kad viss pārējais sabrūk.»
Kopdzīve mums patiesība izdevās. Tikai māsa tā nedomāja…
Es salocīju lapu. Ieliku kabatā. Un aizgāju rakt puķu dobi. Jo dzīve – tas nav dokumenti. Tas ir tas, ko tu ar to dari pēc tam. Tu zini, kurš tavā ģimenē palika nevis aiz pienākuma, bet aiz mīlestības?
