Personīgā pieredzē esmu sapratis, ka vientulība četrdesmit gados nav beigas. Pēc šķiršanās vairākus gadus centos ātri atrast jaunu partneri, līdz sapratu, ka būt vienam nav problēma, bet gan iespēja.
Tā ir iespēja iepazīt sevi, izprast savas vēlmes un mācīties priecāties par dzīvi bez citu vērtējuma. Starp maniem paziņām ir daudz sieviešu, kuras četrdesmit gados jūtas pat laimīgākas nekā jaunībā — viņas ceļo, nodarbojas ar savām interesēm, apgūst jaunas prasmes un veido ērtu ikdienu — un dara to ar prieku.
Galvenais secinājums, pie kā es nonācu, — nevar dzīvot, pastāvīgi pielāgojoties citu gaidām. Vienatne var kļūt par izaugsmes punktu un iespēju atrast jaunu laimes ceļu. Un varbūt tieši šajā iekšējā līdzsvara brīdī iespējams sastapt cilvēku, kurš kļūs par “to, ar ko kopā baudīt klusumu”.
Dzīvē svarīgi ir atrast savu ceļu, balstoties uz iekšējo mieru un pašcieņu, nevis citu cerībām. Vienatne nav šķērslis, bet gan iespēja attīstīties un atklāt jaunas dzīves krāsas. Kad esi īsteni savā vietā, var rasties arī īstais cilvēks, ar kuru dalīties klusumā un priekos.
