Varat mēģināt mani pārliecināt, cik vien vēlaties, bet cik reižu esmu ēdis ceptus kartupeļus, ko gatavojušas sievietes — tie vienmēr bija citādi. Līdzīgi ēdieni, bet kaut kā pietrūka tā garšas nots, kas ir tajos kartupeļos, ko cepu pats vai ko gatavojuši vīrieši. Un tie nebija profesionāli pavāri, vienkārši vīrieši, kas māk pagatavot.
Lai kā arī būtu, sieviešu ceptie kartupeļi gandrīz vienmēr sanāk citādi — bez tās īpašās garšas.
Reizēm kartupeļi izjūk un atgādina biezeni, citreiz tie paliek pusjēli un sausi.
Tajā gandrīz nekad nebūs kraukšķīgas garoziņas, kartupeļi nesanāks sulīgi un glīti, bet drīzāk mīksti un neizteiksmīgi.
Patiešām dīvaini, vai ne? Bet es zinu, kāpēc tā ir.
Viss atkarīgs tikai no trim lietām. To sapratu brīdī, kad cepu kartupeļus, kā man patīk, sieviešu klātbūtnē. Kamēr sievietes apbrīnoja, kā es daru, es dzirdēju arī piezīmes — “pārāk daudz eļļas”, “tā taču piedegs” un tamlīdzīgi.
Nu, pirmais iemesls pavisam vienkāršs
Sievietēm gatavošana bieži ir ikdienas darbs — rīts, vakars, diena, atkal panna, atkal kartupeļi. Kur te lai paliek iedvesma? Viņas dara visu precīzi, bet bez tās dzirksts, kas padara ēdienu patiešām garšīgu.
Turklāt cepti kartupeļi nav gluži tas ēdiens, ko sievietes gatavo sev. Tas taču nav viegls ēdiens, un daudzas to izvairās gatavot personīgi. Parasti kartupeļi top vīra, dēla vai kāda cita ģimenes vīrieša dēļ.
Tomēr arī tad viņa to dara, vadoties pēc sava redzējuma par gatavošanas procesu un priekšstata par to, kas ir “pareizs” uzturs.
Un te nu sākas otrais iemesls…
Otrais — eļļas daudzums
Lai kartupeļi sanāktu sulīgi, garšīgi un ar kraukšķīgu garoziņu, eļļu nevajag žēlot. To jāielej pannā pietiekami, lai kartupeļi tajā ceptos, nevis tikai sildītos ar nelielu eļļas piedevu.
Sievietes parasti uzskata, ka pārāk daudz eļļas ir kaitīgi, tāpēc to pievieno tikai nedaudz. Rezultātā kartupeļi nesanāk kraukšķīgi un sulīgi — bieži vien tie izjūk un pārvēršas gandrīz par biezeni. Turklāt, lai nepieļautu piedegšanu, tos nemitīgi maisa, salaužot gabaliņus vēl vairāk.
Trešais iemesls
Svarīgs ir arī veids, kā kartupeļus sagriež un kā tos liek cepties pannā.
Tā kā gatavošana daudziem šķiet ikdienišķs pienākums, sievietes kartupeļus bieži cenšas sagriezt ātri, īpaši nepievēršot uzmanību biezumam vai formai. Katra šķēlīte sanāk citāda — viena plānāka, cita biezāka. Bet tieši tas ir svarīgi, lai kartupeļi vienmērīgi izceptos un uz pannas nebūtu gan piedegušu, gan pusjēlu gabaliņu.
Turklāt, cik esmu pamanījis, neviena sieviete, ko pazīstu, neliek sagrieztos kartupeļus uz pannas ar rokām — parasti tos vienkārši pārber no dēlīša. Rezultātā tie uzreiz salīp kopā, jo karstums iedarbojas uz cieti un gabaliņi sāk līmēties savā starpā.
Ja kartupeļus pirms cepšanas nedaudz “izjauc” ar pirkstiem un izliek uz pannas nevis čupā, bet brīvāk, tad tie nesalīp. Tos būs viegli apgriezt, un to vajadzēs darīt vien pāris reižu. Tad kartupeļi sanāk veseli, kraukšķīgi un izskatās lieliski.
Un visbeidzot — ceturtais punkts, tāds kā bonuss
Daudzas sievietes vienkārši necep kartupeļus līdz zeltainai garoziņai.
— “Tā jau var piededzināt,” — saka viņas.
Bet tieši tajā brīdī kartupeļi kļūst visgaršīgākie — ar kraukšķīgu malu un maigu vidu.
Uz pannas zeltaini kartupeļi ar svaigām meža sēnēm — smarža bija tik laba, ka pat draudzene, kura sākumā tikai skatījās, beigās palūdza papildporciju.
Tāpēc cepiet ar prieku un baudiet garšu — tā ir visa noslēpuma būtība.
