Mūsu tirdzniecības tīklos trūkst darbinieku. Algas gada laikā ir augušas vidēji par 10%, taču gribētāju rinda, lai pārdotu maizi un pienu, sēdētu pie kases un kārtotu vitrīnas, joprojām nav izveidojusies
Attēliem ir ilustratīva nozīme un tie neatbilst kādam konkrētam apgalvojumam. Ja runājam par vidējo algu lūk, galvenie dati par vidējās bruto algas (pirms nodokļu nomaksas) izmaiņām:
- 2025. gadā: Vidējā bruto alga sasniedza 1815 eiro, kas ir par 7,7% vairāk nekā 2024. gadā. Interesanti, ka neto alga (“uz rokas”) šajā periodā auga vēl straujāk — par 10,2% (sasniedzot vidēji 1346 eiro), ko ietekmēja nodokļu izmaiņas.
- 2024. gadā: Vidējā bruto alga bija 1685 eiro, pieaugot par aptuveni 9,7% jeb 149 eiro salīdzinājumā ar 2023. gadu.
- 2023. gadā: Algu kāpums bija visstraujākais pēdējo gadu laikā, sasniedzot aptuveni 11,9% pieaugumu pret iepriekšējo gadu.
Lai cik dīvaini tas skanētu, tauta dod priekšroku darbam rūpnīcā, fabrikā vai kādā noliktavā, nevis darbam lielveikalos. Foto rakstam uzņēmu trīs dažādos veikalos – gan pilsētā, gan ciemā. Jāatzīst: neskatoties uz personāla trūkumu, veikalos ir tīrs, preces ir saliktas un vitrīnas ir pilnas. Statistiski situācija ir šāda:
2024.gadā CV attiecība pret vakancēm tuvojās vieniniekam, kas ir vēsturiski zemākais rādītājs. Lielo un mazo tīklu vadītājiem nav no kā izvēlēties, brīvo darba meklētāju ir ārkārtīgi maz. Pieprasījums pēc personāla tirdzniecībā pēdējos gados stabili aug, aptuveni par 30% gadā. Atceraties, kā mums veikali tika vērti vaļā ik pēc 50–100 metriem? Nu lūk, daļa no tiem kopš atvēršanas brīža strādā ar nepilnu štatu. Vieni apzināti – prēmiju dēļ, citi piespiedu kārtā, jo nav gribētāju ieņemt kasiera vai administratora vakances. Parasti cilvēki, kuri apmeklē veikalus vai strādā tajos — dalījās viedokļos par to, kāpēc lielajos veikalos trūkst pārdevēju un kā risināt šo problēmu.
Zivs meklē, kur dziļāk, bet cilvēks — kur labāk
Gudrā latviešu tauta ir sacerējusi sakāmvārdus visiem dzīves gadījumiem. Un mani lasītāji pamatoti piebilst, ka pat apstākļos, kad nav kur strādāt un darbs ir vajadzīgs, kadru pieplūdums ir atkarīgs no algas. Šajā gadījumā nav svarīgi, kā alga izskatās uz pašreizējās minimālās algas fona. Svarīgi ir tikai tas, kā to uztver potenciālie darbinieki: tai jābūt konkurētspējīgai ne tikai nozares ietvaros, bet kopumā attiecīgajā teritorijā. Ja cilvēkam ar viņa pieredzi un kompetencēm ir iespēja iekārtoties darbā par 1500 eiro, viņš brīvprātīgi par 800 eiro nestrādās.
Otrs svarīgs aspekts, kāpēc tīklu veikaliem trūkst darbinieku, ir darba apstākļi. Šeit minēšu uzreiz divus viedokļus, kas lieliski atspoguļo kopējo ainu: 1. Veikaliem var ieteikt vairāk pārbaudīt vadošo personālu, sekot līdzi virsstundu apmaksai un maiņu ilgumam. “Klusie telefoni” tirdzniecībā lieliski darbojās pirms 40–50 gadiem un pilda savu funkciju arī tagad: tiklīdz cilvēki jutīs, ka viņus novērtē un par viņiem rūpējas, gribētāju strādāt lielveikalos kļūs vairāk.
2.Pārdevējus-kasierus meklē par algu no 600 līdz 900 eiro. Pat pie augstas algas slodzei jābūt samērīgai ar cilvēka iespējām. Inese raksta, kā mazumtirdzniecībā izturas pret cilvēkiem:
— Pret veikala darbiniekiem izturas kā pret ne cilvēkiem. 12 stundas kājās, pusdienas 30 minūtes. Apsēdies — saņem sodu. Un veikala vadītāja vēl skraida apkārt un pārmet.
Ja domājat, ka slikti klājas tikai ierindas pārdevējiem, jūs maldāties. Pat vadītāji sūdzas:
— Vīrs strādāja par veikala vadītāja vietnieku… Ar pieredzi no “Prisma” (somu tīkls, kas aizgāja no tirgus). Noturējās gadu. Pienākumu klāsts no preču pieņemšanas, inkasācijas un izlikšanas līdz pat kāpņu slaucīšanai ziemā. Pa 16 stundām darbā. Aizgāja par šoferi uz mazā “kravas furgona”: piecu dienu darba nedēļa, vakari un brīvdienas mājās, alga lielāka, beidzot atslāba. Un tiešām — kāpēc gan neiet strādāt tajos tīklos?
Man patika salīdzinājums ar sulas spiedi, ko piedāvāja Nanija:
— Darbu tīklu veikalos jau ir izmēģinājuši visi!!! Maz kurš ļausies kārdinājumam strādāt par tiem dažiem simtiem ar šodienas darba apstākļiem tirdzniecībā. Tur ir ELLES DARBS. Sulas spiede.
Savukārt Olita raksta, kā, pieņemot darbā personālu, apzināti taupa naudu, spiežot vienu pārdevēju strādāt četru vietā: Ko vēl darīt tirdzniecības tīkliem, lai cilvēki pie tiem sāktu nākt? Padomu bija tik daudz, ka es tos sagrupēju pēc būtības. Pirmkārt. Slēgt liekos veikalus. Valdis raksta, ka divi pārtikas veikali vienā mājā nav vajadzīgi. Lai tirgus izlemj — liekie aizvērsies, un visiem būs labi.
Mana kaimiņiene-pensionāre šim ieteikumam nepiekritīs. Katru dienu viņa dodas “ikdienas iepirkšanās tūrē” (tā viņa sauc gājienu pa veikaliem). Izstaigā apli: “Latvijas Maiznieks”, “Maxima”, “Rimi”, “Lidl”, “Mego”, “Laima” — veikali izvietoti cits aiz cita. Vienu dienu iet bez naudas, iegaumē, kur kas lētāks, kur kādas akcijas. Otrajā dienā iepērkas. Gan budžetu ietaupa, gan veselīgu soļu skaitu noiet — viena vienīga ērtība!
Diemžēl daļa veikalu tiešām aizveras, neizturot konkurenci. Tas notiek rajonos, kur tirdzniecības vietu blīvums ir liels, bet iedzīvotāju skaits neaug (vai samazinās). Un vēl tur, kur konkrēts tirgotājs rezervēja sev vietu, lai to neieņemtu konkurenti, bet nespēja “pavilkt”. Kopumā pārsteidz vēlme atvērt arvien jaunus veikalus, lai gan jau atvērtajos un funkcionējošajos nav kam strādāt. Tas ļoti atgādina vecās plānveida sistēmas trūkumus — kad no augšas apstiprinātais plāns zaudēja aktualitāti, radīja nevajadzīgus izdevumus un reizēm izskatījās pēc tīras kaitniecības, bet to tik un tā nācās pildīt. Déjà vu.
Otrkārt. Pārvilināt kadrus no citām nozarēm. — Blogeru, fotogrāfu, stilistu, kurjeru un citu sabiedrībai “ļoti vajadzīgu” cilvēku ir saviesies kā biezs, — raksta Andris. Varētu sēdēt lielveikala kasē, bet nodarbojas ar kaut ko citu.
Mēs pacēlām algas – skan lepni un pievilcīgi, kamēr neieskaties skaitļos. Šeit mēs atgriežamies pie sākuma. Piedāvājiet cilvēkiem cienījamu algu — lielāku, nekā viņi nopelnīs blogojot vai kurjerējot — un nodrošiniet labus darba apstākļus, un viņi noteikti nāks. Savā pilsētā redzu, ka vidējais kurjers pēc visiem izdevumiem nopelna aptuveni divreiz vairāk nekā pārdevējs.
Treškārt. Piesaistīt pagaidu personālu. Studenti, pašnodarbinātie, māmiņas dekretā, pensionāri — iedzīvotāju kategoriju, kas varētu veltīt darbam līdz 10–12 stundām nedēļā, ir ļoti daudz. Alīna piedāvā pārskatīt grafikus, daļu slodzes atdodot papilddarba veicējiem.
No sevis piebildīšu, ka mums tagad ir ļoti daudz sarunu par to, ka skolēni iziet dzīvē, nemaz nezinot, kas ir darbs. Karjeras centri nestrādā ar katru skolu. Mācību ražošanas kombināti, kā tas bija manā laikā, ir pazuduši kā šķira. Ja ņemtu skolēnus piepelnīties kaut vai uz vasaru, varētu atrisināties štata darbinieku atvaļinājumu problēma. Domāju, bērni priecātos nopelnīt savām vēlmēm, un materiālās atbildības jautājums ir viegli risināms.
Ceturtkārt. Maksimāla automatizācija. Pašapkalpošanās kases ir izgudrotas jau sen, bet nez kāpēc katrā “Maximā” vai “Mego” to nav. Viena pašapkalpošanās kase aizstāj nevis vienu, bet uzreiz divus kasierus, ja atceramies par maiņu grafiku. Automātika nezina nogurumu un tai nevajag algu.
Šajā konkrētajā “Maximā” ir pašapkalpošanās kases, un ne viena vien, bet cilvēki tik un tā stāv rindā.
Piektkārt. Iekšējā tīkla atbalsts. Mūsu reģionā par to vēl neesmu dzirdējis, bet kāds raksta par jaunu tendenci pārtikas mazumtirdzniecībā: Lieliska stratēģija, ja pārdomā loģistiku un materiālās atbildības sadales nianses. Ja transports ar precēm no loģistikas centra būtu komplektēts vēl arī ar palīgu brigādi, pārdevējiem lielveikalā būtu vieglāk.
Un noslēgumā — anekdote no deviņdesmitajiem, ko iesūtīja Nelda:
Laiki, kad cilvēki pieraduma pēc gāja uz darbu cerībā, ka kādreiz viņiem samaksās, sen ir beigušies. Ir iestājies sīvas konkurences periods par katru brīvu un strādāt gribošu cilvēku. Un darba devējiem, kuri praktizē modeli “viss no cilvēka” tā vietā, lai darītu “viss cilvēkam”, nāksies vai nu mainīties, vai arī slēgt savus veikalus un pamest tirgu. Ja viņi aizies, izsalcis neviens nepaliks.
