Jura tagadējā dzīvesbiedre ir… bijusī ārste. Viņa ir mierīga un sirsnīga sieviete. Viņu attiecībās nav kliegšanas, pārmetumu vai mūžīgās rēķinu kārtošanas par to, kurš kuram ir parādā. Viņi vienkārši dzīvo viens otram.
Juris atceras gadījumus, kad veselība lika par sevi manīt. Kad viņam kļuva sliktāk, tieši viņa bija tā, kura uzreiz saprata situācijas nopietnību. Viņa neapjuka, bet zināja, kas jādara.
“Pēc septiņdesmit tev blakus ir vajadzīgs kāds, kurš pamana, ka tu runā nedaudz lēnāk nekā parasti. Kāds, kuru nebiedē zāļu paciņas uz galda,” viņš saka. Šajās attiecībās nav tās mākslīgās romantikas, bet ir kaut kas daudz dārgāks – patiesums.
Būt vajadzīgam ir galvenā jēga
Vecums ir milzīgs pārbaudījums ikvienam. Slimības, nogurums un zaudējumi ir neizbēgami. To visu var mēģināt izturēt vienatnē, bet tad jārēķinās, ka tas būs daudz smagāk. Vienaudze blakus nav tikai “pēdējais variants”. Tas ir stāsts par cilvēka cieņu ceļa noslēgumā.
Tas ir stāsts par tasi siltas tējas, par mierīgu sarunu un apziņu, ka tu joprojām kādam esi svarīgs. Tas ir miers, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu un ko nevar aizvietot neviena jaunības ilūzija.
Tas ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri vairs necenšas nevienu apmānīt, bet vienkārši bauda to laiku, kas viņiem ir dots.
(stāsta pirmā daļa raksta pirmajā lapā – spied ATPAKAĻ)
