Viņai bija taisnība. Elīna uzvarēja šodien, bet spēle tikai ieguva savu izšķirošo fāzi. Un galvenajam gājienam bija jātrāpa nevis viņai, bet gan pašam vājākajam posmam viņu ģimenē — Jānim. Pirmdiena sākās nevis ar modinātāju, bet ar Jāņa telefonu. Elīna, sēžot virtuvē ar kafijas tasi, vēroja, kā viņa viedtālruņa ekrāns iedegas ik pēc trim minūtēm. “Mamma”, “Kristīne”, atkal “Mamma”, “Valdis”. Jānis, salīcis pār šķīvi ar uzsildīto vakardienas pīli, necēla cauruli. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuru lēnām spiež spīlēs.
— Viņi neliksies mierā, Jāni, — Elīna mierīgi noteica. — Kamēr tu neatbildēsi, viņi turpinās bliezt. Ieslēdz skaļruni.
Jānis paskatījās uz viņu, bet paklausīja. Kad telefons nozvanīja kārtējo reizi (tā bija Inese), viņš nospieda “Atbildēt” un skaļruņa pogu.
— Dēliņ. — mātes balss skanēja izmisīgi, ar teatrāliem šņukstiem. — Dēliņ, vai tev viss kārtībā? Mēs visu nakti negulējām.
— Mamm, viss ir kārtībā, — noguris atbildēja Jānis.
— Kādā kārtībā? Jāni, paklausies manī uzmanīgi. Es zvanīju juristei. Viņa teica, ka Elīnas uzvedība liecina par traucējumiem. Tev ir jābēg, dēliņ. Tūlīt pat. Pakrāmē mantas un brauc uz mājām. Mēs tevi glābsim. Mēs jau esam atraduši labu speciālistu.
Elīna klusējot dzēra kafiju, skatoties uz vīru pāri krūzītes malai. Jānis sastapās ar viņas skatienu. Mātes acīs viņš bija bezgribas teliņš, kurš jāglābj atpakaļ kūtī. Sievas acīs viņš tagad redzēja gaidas. Nevis prasību, bet tieši gaidas — kas viņš ir patiesībā? Vīrietis vai mātes brunču piedēklis?
— Mamm, — teica Jānis, un viņa balss pirmo reizi ilgā laikā skanēja stingri. — Elīnai viss ir kārtībā. Un es nekur nebraukšu.
— Ko? — klausulē kaut kas sašvīkstēja, atskanēja Kristīnes balss: “Dod, es pateikšu”. — Jāni, viņa tevi šantažē? Mēs taču esam miesīgi radinieki.
— Miesīgi radinieki nedzer naudu, Kristīne, — Jānis atbildēja ar frāzi, kas, šķiet, pārsteidza viņu pašu. — Elīnai ir taisnība. Mēs dzīvojām uz viņas rēķina trīs gadus. Es dzīvoju uz viņas rēķina, ļaujot jums to darīt.
— Ak tā… — Ineses balss kļuva ledaina, žēlums pazuda vienā mirklī. — Tātad tu izvēlies šo… nevis māti, kura tevi izaudzināja? Naktis negulēja? Labi. Bet ņem vērā, Jāni. Ja tu tagad neiziesi no tā dzīvokļa es tevi izrakstīšu no vecmāmiņas dzīvokļa. Tu nedabūsi ne centa mantojuma.
Virtuvē iestājās klusums. Tas bija trumpis, kuru māte glabāja pašam galējam gadījumam.
Jānis nobālēja. He paskatījās uz Elīnu. Viņa neiejaucās. Tā bija viņa spēle. Ja viņa tagad iejauksies, viņš tā arī paliks “mātes dēliņš”, kuru vienkārši pārvilkusi savā pusē cita sieviete. Viņam pašam bija jāpārgriež saite.
— Zini, mamm, — viņš lēnām izrunāja. — Izraksti. Un mantojumu paturi sev. Vai arī atdod Kristīnei, viņai vajag vairāk.
— Ko?..
— Es teicu: ejiet un dariet ko vēlaties, — skaļi un skaidri noteica Jānis un nospieda “beigt sarunu”. Tad, sekundi padomājis, nospieda pogu “Bloķēt”. Pēc tam izdarīja to pašu ar Kristīnes un Valda numuriem.
Viņš nolika telefonu uz galda un izpūta gaisu tik smagi, it kā būtu nometis cementa maisu.
— Es to izdarīju, — viņš pačukstēja.
Elīna piegāja pie viņa un cieši apskāva no aizmugures, piespiežot vaigu viņa mugurai.
— Jāni, tu vienkārši esi pieaudzis.
Nedēļa pagāja aplenkuma stāvoklī. Radinieki mēģināja satikties: viņi nāca pie durvīm un klauvēja. Viņi rakstīja nejaucības sociālajos tīklos Elīnai. Valdis pat mēģināja sagaidīt Jāni pie darba, bet, ieraudzījis, ka Jānis iznāk kopā ar kolēģiem, atkāpās. Elīna atgriezās darbā agrāk nekā plānots. Viņai vajadzēja strādāt. Bet paradoksālā kārtā naudas sāka pietikt.
Bez pastāvīgajiem ēdājiem un bez slepenajiem pārskaitījumiem mammai, Jāņa un Elīnas algas pēkšņi izrādījās pietiekamas labai dzīvei. Pēc mēneša, piektdienas vakarā, viņi sēdēja virtuvē. Uz plīts čurkstēja kotletes. Tās pašas divpadsmit. Tikai tagad neviens neplānoja tās apēst.
— Dīvaini, — Jānis teica. — Tik kluss. Neviens nezvana.
— Pietrūkst? — Elīna pasmaidīja.
— Nē, — viņš nopietni pakratīja galvu. — Zini, es pirmo reizi jūtu, ka tās ir manas mājas. Nevis caurstaigājama vieta, nevis ēdnīca viesiem, bet mans cietoksnis. Bet man žēl mammas.
— Tā ir viņas izvēle, Jāni. Ja viņa gribēs normālas attiecības, viņa atnāks. Bet ne pēc ēdiena, bet pie dēla. Un pēc noteikumiem.
Atskanēja durvju zvans
Lasi vēl: Mana māsa smējās par manu dūnu jaku, kamēr gājām pie vecākiem, bet tēva mājās viņa kaut ko uzzināja
Jānis un Elīna saskatījās. Zvans bija īss, nedrošs. Ne tāds kā agrāk. Jānis gāja atvērt. Elīna sasprindzinājās. Priekšnamā atskanēja atslēgas klikšķis. Uz sliekšņa stāvēja Inese. Viņa izskatījās novecojusi. Rokās viņa turēja mazu torti.
— Jāni, — viņa klusi teica. — Es… mēs te ar Kristīni … Viņa teica, ka, tā kā esmu pret tevi, tad tagad man esot jāpalīdz viņiem ar hipotēku.
Jānis klusēja, turoties pie durvju roktura.
— Vai es drīkstu ienākt? — māte jautāja. — Es tēju atnesu. Savu.
Jānis pagriezās pret Elīnu. Viņas skatienā bija mierīga apņēmība. Elīna pamāja vīram.
— Tēju dzersim, — viņa skaļi noteica. — Bet vakariņas mums ir pēc saraksta, un tās ir tikai diviem.
Inese pacēla acis. Tajās pazibēja kas cits.
— Es saprotu, Elīn. Es tikai tēju. Un… es gribēju atvainoties.
Jānis pavirzījās sānis, palaižot māti. Viņa ienāca, neveikli velkot nost apavus, pirmo reizi trīs gadu laikā jūtoties tieši kā viesis. Elīna atgriezās pie plīts un apgrieza kotletes. Tās čurkstēja, piepildot virtuvi ar aromātu — aromātu, kas tagad piederēja tikai šai ģimenei. Robeža bija novilkta. Dzīve turpinājās. Tagad — pēc viņu noteikumiem.
