Vai esat satikuši cilvēkus, kuri no visas sirds priecājas par ciemiņiem? Šādas saimnieces burtiski atplaukst, kolīdz kāds piestāj pie viņu namdurvīm — pat ja tas notiek bez brīdinājuma. Man ir viena tāda paziņa. Viņa vienmēr tūlīt sēdinās pie galda, uzvārīs tēju un ar patiesu interesi uzklausīs katru dzīves sīkumu.
Esmu viņas pilnīgs pretstats. Un saku to bez jebkādas koķetērijas…
Es neciešu negaidītus apciemojumus. Pat ja tā ir kaimiņiene, kura „ieskrējusi uz minūtīti”, jo uznācis garlaicīgums. Vienīgie, kurus tiešām vienmēr priecājos redzēt, ir mani un vīra vecāki. Taču viņi nekad neierodas pēkšņi — vienmēr iepriekš piezvana. Arī mēs darām tāpat.
Pirmajos mēnešos pēc pārvākšanās uz privātmāju es centos būt paraugmāte un izcila saimniece. Aicināju māsas, vīra radus, draudzenes ar bērniem. Taču gandrīz katra šāda ciemošanās man beidzās ar pamatīgu nogurumu un iekšēju nepatiku.
Gada laikā es, kā mēdz teikt, kļuvu prātīgāka. Tagad nevienu speciāli neaicinu. Ja piezvana un piesakās — dienā neatsaku, bet pati iniciatīvu neizrādu. Un ar nakšņošanu neatstāju vispār nevienu. Tam man ir vismaz trīs ļoti pamatoti iemesli.
1. Gatavošanas maratons un trauku kalni
Es protu gatavot, bet nedaru to ar baudījumu. Savai ģimenei es cenšos — vīram un bērniem vienmēr izdomāju ko garšīgu. Taču gatavot desmit cilvēkiem ar dažādām gaumēm? Paldies, nē. Kamēr viesi atpūšas dārzā vai pirtī, es esmu „piesieta” virtuvei.
Reti kurš raujas palīdzēt sagriezt salātus vai nomazgāt kādu pannu. Kad visi ap desmitiem vakarā dodas mājup, man paliek netīru trauku kalni. Man nav trauku mazgājamās mašīnas, un palīgu šajā darbā arī nav. Vai man to vajag? Tieši tā — nē.
2. Haoss pēc viesu aizbraukšanas
Pēc ciemiņiem māja vairs neizskatās tā, kā esmu pieradusi. Nav runa par atkritumu kaudzēm, bet gan par to, ka nekas vairs neatrodas savā vietā. Gultas pārklāji saņurcīti, jo sveši bērni uz tiem lēkājuši (mūsu mājās tas nav pieņemts), dīvāna spilveni uz grīdas, rotaļlietas sajauktas vienā lielā masā.
Reiz tika apgāzts pods ar manu mīļāko fikusu, citreiz sabojāts durvju rokturis. Pēc tam man ir vajadzīga vesela diena, lai atkal visu satīrītu un sakārtotu, lai gan pirms viņu ierašanās es jau biju visu izpucējusi. Tas ir fiziski smagi un emocionāli iztukšo.
3. Pārlieku liela zinātkāre un robežu pārkāpšana
Diemžēl daudzi radinieki un kaimiņi neizprot vārdu „privātums”. Viņiem šķiet pašsaprotami ieskatīties skapī, lai pajautātu: „Cik tev te daudz vietas?”, vai sākt pētīt manu virtuves organizāciju. Es ļoti cienu personīgās robežas un vienmēr tās aizstāvu. Turklāt mūsu mājā ir daudz lielu istabas augu — fikusi, dracēnas, kas ir vairāk nekā metru gari.
Gandrīz katrs viesis uzskata par pienākumu „piemiņai” nolauzt kādu zariņu vai lapiņu stādam. Rezultātā mani augi sāk izskatīties pēc apskādētiem krūmiem. Tas tiešām kaitina.
Ko darīt tā vietā Jaunajā gadā?
Tuvojas Jaunais gads, un daudziem tas asociējas ar lielām viesībām mājās. Taču, ja jūtat, ka tas jūs nogurdina, piedāvāju jaunu tradīciju — tikšanos neitrālā teritorijā.
Tā vietā, lai stāvētu pie plīts un pēc tam berztu grīdas, mēs ar draugiem tagad vienojamies:
Tikšanās pilsētas eglītē vai parkā: Paņemam līdzi termosus ar karstu dzērienu, uzkodas un baudām svētku gaisotni ārpus telpām. Nav trauku, nav nekārtības.
Galdiņa rezervācija kafejnīcā: Jā, tas maksā naudu, bet, ja parēķina, cik tiek iztērēts milzīgam svētku galdam mājās, starpība nav tik liela. Galvenais bonuss — pēc svētkiem katrs dodas uz savām sakoptajām un mierīgajām mājām.
Kopīgs pārgājiens vai slidošana: Aktīva atpūta palīdzēs tiešām sarunāties un priecāties, nevis tikai „sēdēt pie galda”.
Mājas ir mans miers un mana atpūtas zona. Es neesmu mēnessērdzīga vai noslēgta, es vienkārši izvēlos savu labsajūtu. Mājas nav viesnīca vai restorāns.
Kā ir ar jums? Vai jūs joprojām klājat lielos galdus un gaidāt negaidītus ciemiņus? Vai arī esat pārgājuši uz personīgā miera režīmu? Padalieties komentāros!
