Izrādās, ka maratona skriešana ir daudz interesantāka padarīšana, nekā no malas varētu likties …
Noskriet maratonu var būt izaicinoši un ļoti sāpīgi. Krampji kājās, muguras sāpes, kuņģa problēmas, nobrāzti kāju pirksti. Pēc skrējiena, muskuļi kļūst tik stīvi, ka kāpšana lejā pa kāpnēm šķiet vieglāka atmuguriski un ir nepieciešama palīdzība, lai pieceltos no tualetes poda.
Tomēr, neskatoties uz šīm mokām un sāpēm, daudzi no mums ar prieku sejā pierakstās jau uz nākamo maratonu. Draugu neizpratne un bažas aug, jo viņi bija tiek, kuri redzēja tevi velkam nost asiņainas zeķes un nespēju izlīst no gultas. Bet kāpēc tad cilvēki to atkārto atkal un atkal?
Jauns psiholoģiskais pētījums atklāj, ka garo distanču skrējēji attīsta selektīvo amnēziju, ātri aizmirstot to, cik ļoti sāpīgs process tas ir bijis. Amnēzijas pakāpe ir atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks izbauda skrējiena sacensības.
Mēs visi ar prātu saprotam, ka skriešana pa cietu virsmu vairāku stundu garumā visticamāk radīs ķermenim diskomfortu un sāpēs ķermenim. Tomēr, zinātnieki apgalvo, ka sāpju līmeni ietekmē tas, kā mēs jūtamies emocionāli, skrējiena laikā. Jo priecīgāki mēs esam un, jo vairāk mēs izbaudām skrējienu, jo mazāk sāpes mēs jūtam. Pat, ja mūsu pirksti asiņo un papēži ir nobrāzti, tas neliegs mums pabeigt distanci.
Mūsu sāpju atmiņu ietekmē arī tas, kādā kontekstā sāpes ir piedzīvotas. Tika aptaujātas sievietes pēc ginekoloģiskas operācijas un pēc dzemdībām. Pāris dienas pēc notikuma, visas sievietes sāpes raksturoja kā ļoti augstas. Bet, laikam ejot, sievietes, kuras dzemdēja, raksturoja savas sāpēs kā daudz nesāpīgākas un paciešamākas, jo tas ir bijis ļoti priecīgs notikums sieviešu dzīvē- laist pasaulē dzīvību.
Tāpēc, atceries, ja trenējoties tu sāc just sāpes, motivē sevi un atgādini, cik lielu prieku tev tas patiesībā sagādā un tavas sāpes kļūs mazākas!
Avots: well.blogs.nytimes.com