Mēs ar Mārtiņu dzīvojam kopā jau otro gadu, un kopumā mūsu sadzīve līdz šim šķita mierīga un sakārtota. Es strādāju no mājām, un automašīna man ikdienā nav nepieciešama katru mīļo brīdi, tāpēc nekad neesmu taisījusi traci, ja viņam vajadzēja aizskriet līdz veikalam vai nokārtot kādas darīšanas.
Man šķita pašsaprotami, ka tuvi cilvēki viens otram palīdz un lieki neskaita katru nobraukto kilometru. Taču pēdējā laikā es sāku pamanīt, ka mana labvēlība tiek uztverta kā kaut kas garantēts un neapstrīdams.
Reizēm pat šķiet, ka mana mašīna viņa acīs ir kļuvusi par koplietošanas mantu, par kuras uzturēšanu un tehnisko stāvokli atbildu tikai es viena.
Kluss rīts ar negaidītu pavērsienu
Viss sākās vakarā, kad Mārtiņš man garāmgājienā pieminēja, ka viņam nākamajā dienā būs “daži braucieni”. Viņa paša automašīna jau nedēļu atrodas servisā, un es, protams, neiebildu – ņem manu, man rīt nekur tālu nav jādodas.
Es pat nepajautāju, kur tieši viņš plāno braukt, jo uzticējos un domāju, ka tas ir kaut kas tepat netālu.
No rīta, dzerot kafiju, es pa logu redzēju, kā viņš iesēžas manā auto un aizbrauc. Viss it kā parasti, taču sirdī iestājās dīvaina sajūta, kad pulkstenis jau rādīja pēcpusdienu, bet mašīnas pagalmā joprojām nebija.
Man pašai radās steidzams darbiņš, vajadzēja aizskriet līdz pilsētas centram, bet sapratu, ka esmu palikusi bez transporta.
Mārtiņš necēla klausuli, uz īsziņām neatbildēja. Tajā brīdī es vēl mēģināju sevi mierināt – varbūt darba darīšanas ievilkās, varbūt telefons palicis klusuma režīmā.
Kad beidzot pēcpusdienā viņš atzvanīja, es pat nepaspēju pajautāt, kad viņš būs mājās. Mārtiņa balss telefonā skanēja nevis vainīgi, bet gan dīvaini aizkaitināti.
Telefona zvans, kas visu mainīja
“Klausies, vai tu vispār skaties, kas tev notiek ar mašīnu?” viņš teica pat nesveicinājies. Es apjuku. Mana pirmā doma bija – kaut kas saplīsis, notikusi avārija vai pamanīts kāds defekts. Sirds sāka sisties straujāk, bet viņš turpināja savā uzbrūkošajā tonī.
“Es izbraucu uz šosejas, un man pēc desmit kilometriem iedegās degvielas lampiņa. Man nācās meklēt pirmo uzpildes staciju, kavēt tikšanos un tērēt savu laiku. Tu vispār nekad neuzpildi bāku? Kāpēc mašīna nav uzpildīta?”
Es stāvēju virtuves vidū ar telefonu rokā un nespēju noticēt tam, ko dzirdu. Cilvēks ir paņēmis svešu automašīnu (pat ja mēs dzīvojam kopā, tas ir mans auto, par kuru es pati maksāju līzingu un apdrošināšanu), nobraucis pusi dienas nezināmā virzienā un tagad pārmet man, ka es neesmu sagatavojusi viņam “pilnu servisu”.
Kad pateicības vietā saņem pārmetumus
Tajā brīdī es sapratu vienu ļoti būtisku lietu par robežām. Dažreiz, kad mēs pārāk daudz dodam, otrs cilvēks sāk to uztvert nevis kā dāvanu, bet kā tavu pienākumu. Mārtiņam pat prātā neienāca, ka viņš būtu varējis iebraukt tankštellē, ieliet tos desmit vai divdesmit litrus kā pateicību par to, ka viņam nav jātērējas taksometram vai jāmīcās sabiedriskajā transportā. Tā vietā viņš izvēlējās labāko aizsardzības taktiku – uzbrukumu.
Tas ir klasisks veids, kā novelt atbildību. Tā vietā, lai justos neērti par to, ka izmanto citu resursus, viņš mēģina radīt vainas apziņu manī. Ja es tajā mirklī būtu sākusi taisnoties, ka “jā, piedod, man tiešām nebija laika iebraukt tankā”, es būtu apstiprinājusi, ka mans pienākums ir uzturēt viņam ērtu dzīvi bez jebkādām klapatām.
Vakarā, kad viņš pārradās mājās, gaisā valdīja saspīlējums. Viņš nolicis atslēgas uz plaukta ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu izdarījis man milzīgu pakalpojumu, atgriežot manu mašīnu atpakaļ.
Robežas, kuras mēs paši nojaucam
Mēs apsēdāmies vakariņot, un es nolēmu neklusēt. Es pajautāju pavisam vienkārši: “Mārtiņ, cik kilometrus tu šodien nobrauci?” Viņš nedaudz saminstinājās, bet tad noteica, ka bijis aizbraucis pie paziņas uz kaimiņu pilsētu un vēl šur tur darba jautājumos. Kopā sanākot ap 150 kilometriem.
“Un tu tiešām uzskati, ka man bija jānodrošina tev degviela šim braucienam?” es turpināju, saglabājot mieru.
Viņa atbilde bija satriecoša: “Bet mēs taču esam kopā! Vai tad tev žēl? Es taču tērēju savu laiku, lai braukātu ar tavu auto, kuram pat riepas nav kārtīgi piepumpētas un bāka tukša.”
Šis bija mirklis, kad es sapratu – runa nav par degvielu. Runa ir par elementāru cieņu. Ja vīrietis savos gados uzskata, ka sievietes resurss ir viņa bezmaksas abonements, tad kaut kas šajās attiecībās ir fundamentāli greizi.
Normālā situācijā būtu bijis tikai pieklājīgi ieliet vismaz tikpat, cik iztērēts, vai pat nedaudz vairāk kā pateicības zīmi par to, ka tev vispār ir transportlīdzeklis, ko izmantot.
Kāpēc mēs mēdzam “palaisties”?
Bieži vien mēs paši esam vainīgi pie tā, ka apkārtējie sāk mums kāpt uz galvas. Sākumā mēs gribam būt labi, izpalīdzīgi un mīloši. Mēs klusējam, kad redzam nevērību, mēs paši uzpildām to bāku, mēs sakārtojam lietas, par kurām it kā būtu jādala atbildība.
Un rezultātā mēs pieradinām cilvēku pie tā, ka viņam nekas nav jādara, lai saņemtu bonusus.
Šis gadījums ar mašīnu bija tikai pēdējais piliens. Tas lika man pārskatīt arī citas mūsu dzīves jomas. Izrādījās, ka līdzīgs modelis atkārtojas visur – es plānoju brīvdienas, es rūpējos par to, lai mājās būtu viss nepieciešamais, es domāju par kopējiem rēķiniem. Mārtiņš vienkārši “piedalās” šajā dzīvē, uzskatot, ka viss notiek pats no sevis.
Secinājumi un mācība no situācijas
No šī stāsta var gūt vairākas svarīgas atziņas, kuras noder ikvienam, kurš jūtas līdzīgi. Pirmkārt, skaidras robežas ir nepieciešamas jau no pašas pirmās dienas. Tas nepadara tevi par egoistu vai sīkumainu cilvēku. Tieši pretēji – skaidri noteikumi palīdz saglabāt veselīgas attiecības un abpusēju cieņu, lai neviens nejustos izmantots.
Otrkārt, nekad neļaujiet otram cilvēkam padarīt jūsu labvēlību par jūsu pienākumu. Ja jūs kaut ko dodat, tam ir jābūt brīvprātīgam žestam, ko otrs novērtē. Tiklīdz parādās pretenzijas par to, ka “atbalsts nav pietiekami ērts”, ir laiks apstāties un padomāt, vai šī palīdzība vispār tiek novērtēta.
Treškārt, atbildība par savām ērtībām gulstas uz katru pašu. Ja tev vajag auto, parūpējies par to, lai tas būtu lietošanas kārtībā, nevis gaidi, ka kāds cits tavā vietā visu izdarīs un vēl atvainosies, ka nav pasniedzis visu uz paplātes.
Šis konflikts mūsu attiecībās beidzās ar to, ka es uz kādu laiku vispār pārtraucu dot Mārtiņam savas mašīnas atslēgas. Ne tāpēc, ka es gribētu viņu pārmācīt, bet tāpēc, ka viņam bija jāsajūt starpība starp “pašsaprotamu komfortu” un “palīdzību, kas jānovērtē”. Un ziniet, pamazām situācija sāk mainīties. Viņš beidzot ir sācis pamanīt sīkumus un, kas pats svarīgākais, sācis lietot vārdu “paldies”.
Vai arī jums ir bijušas situācijas, kad draugi vai tuvinieki sāk izmantot jūsu labvēlību kā kaut ko pašsaprotamu? Kā jūs rīkojāties – klusējāt vai uzreiz nospraudāt robežas? Padalieties ar savu pieredzi komentāros, tas var noderēt arī citiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā.
