Mēs ar Mārtiņu dzīvojam kopā jau otro gadu, un kopumā mūsu sadzīve līdz šim šķita mierīga un sakārtota. Es strādāju no mājām, un automašīna man ikdienā nav nepieciešama katru mīļo brīdi, tāpēc nekad neesmu taisījusi traci, ja viņam vajadzēja aizskriet līdz veikalam vai nokārtot kādas darīšanas.
Man šķita pašsaprotami, ka tuvi cilvēki viens otram palīdz un lieki neskaita katru nobraukto kilometru. Taču pēdējā laikā es sāku pamanīt, ka mana labvēlība tiek uztverta kā kaut kas garantēts un neapstrīdams.
Reizēm pat šķiet, ka mana mašīna viņa acīs ir kļuvusi par koplietošanas mantu, par kuras uzturēšanu un tehnisko stāvokli atbildu tikai es viena.
Kluss rīts ar negaidītu pavērsienu
Viss sākās vakarā, kad Mārtiņš man garāmgājienā pieminēja, ka viņam nākamajā dienā būs “daži braucieni”. Viņa paša automašīna jau nedēļu atrodas servisā, un es, protams, neiebildu – ņem manu, man rīt nekur tālu nav jādodas.
Es pat nepajautāju, kur tieši viņš plāno braukt, jo uzticējos un domāju, ka tas ir kaut kas tepat netālu.
No rīta, dzerot kafiju, es pa logu redzēju, kā viņš iesēžas manā auto un aizbrauc. Viss it kā parasti, taču sirdī iestājās dīvaina sajūta, kad pulkstenis jau rādīja pēcpusdienu, bet mašīnas pagalmā joprojām nebija.
Man pašai radās steidzams darbiņš, vajadzēja aizskriet līdz pilsētas centram, bet sapratu, ka esmu palikusi bez transporta.
Mārtiņš necēla klausuli, uz īsziņām neatbildēja. Tajā brīdī es vēl mēģināju sevi mierināt – varbūt darba darīšanas ievilkās, varbūt telefons palicis klusuma režīmā.
Kad beidzot pēcpusdienā viņš atzvanīja, es pat nepaspēju pajautāt, kad viņš būs mājās. Mārtiņa balss telefonā skanēja nevis vainīgi, bet gan dīvaini aizkaitināti.
Telefona zvans, kas visu mainīja
“Klausies, vai tu vispār skaties, kas tev notiek ar mašīnu?” viņš teica pat nesveicinājies. Es apjuku. Mana pirmā doma bija – kaut kas saplīsis, notikusi avārija vai pamanīts kāds defekts. Sirds sāka sisties straujāk, bet viņš turpināja savā uzbrūkošajā tonī.
“Es izbraucu uz šosejas, un man pēc desmit kilometriem iedegās degvielas lampiņa. Man nācās meklēt pirmo uzpildes staciju, kavēt tikšanos un tērēt savu laiku. Tu vispār nekad neuzpildi bāku? Kāpēc mašīna nav uzpildīta?”
Es stāvēju virtuves vidū ar telefonu rokā un nespēju noticēt tam, ko dzirdu. Cilvēks ir paņēmis svešu automašīnu (pat ja mēs dzīvojam kopā, tas ir mans auto, par kuru es pati maksāju līzingu un apdrošināšanu), nobraucis pusi dienas nezināmā virzienā un tagad pārmet man, ka es neesmu sagatavojusi viņam “pilnu servisu”.
Kad pateicības vietā saņem pārmetumus
Tajā brīdī es sapratu vienu ļoti būtisku lietu par robežām. Dažreiz, kad mēs pārāk daudz dodam, otrs cilvēks sāk to uztvert nevis kā dāvanu, bet kā tavu pienākumu. Mārtiņam pat prātā neienāca, ka viņš būtu varējis iebraukt tankštellē, ieliet tos desmit vai divdesmit litrus kā pateicību par to, ka viņam nav jātērējas taksometram vai jāmīcās sabiedriskajā transportā. Tā vietā viņš izvēlējās labāko aizsardzības taktiku – uzbrukumu.
Tas ir klasisks veids, kā novelt atbildību. Tā vietā, lai justos neērti par to, ka izmanto citu resursus, viņš mēģina radīt vainas apziņu manī. Ja es tajā mirklī būtu sākusi taisnoties, ka “jā, piedod, man tiešām nebija laika iebraukt tankā”, es būtu apstiprinājusi, ka mans pienākums ir uzturēt viņam ērtu dzīvi bez jebkādām klapatām.
Vakarā, kad viņš pārradās mājās, gaisā valdīja saspīlējums. Viņš nolicis atslēgas uz plaukta ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu izdarījis man milzīgu pakalpojumu, atgriežot manu mašīnu atpakaļ.
Robežas, kuras mēs paši nojaucam
Mēs apsēdāmies vakariņot, un es nolēmu neklusēt. Es pajautāju pavisam vienkārši: “Mārtiņ, cik kilometrus tu šodien nobrauci?” Viņš nedaudz saminstinājās, bet tad noteica, ka bijis aizbraucis pie paziņas uz kaimiņu pilsētu un vēl šur tur darba jautājumos. Kopā sanākot ap 150 kilometriem.
“Un tu tiešām uzskati, ka man bija jānodrošina tev degviela šim braucienam?” es turpināju, saglabājot mieru.
Viņa atbilde bija satriecoša: “Bet mēs taču esam kopā! Vai tad tev žēl? Es taču tērēju savu laiku, lai braukātu ar tavu auto, kuram pat riepas nav kārtīgi piepumpētas un bāka tukša.”
Šis bija mirklis, kad es sapratu – runa nav par degvielu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Nu vai ziniet. Ne tas vien ir lasīts 😀
Kur mans komentārs?