“Kāpēc mašīna nav uzpildīta?” – draugs bez atļaujas paņēma manu auto un vakarā vēl pamanījās izteikt pretenzijas (2)

Runa ir par elementāru cieņu. Ja vīrietis savos gados uzskata, ka sievietes resurss ir viņa bezmaksas abonements, tad kaut kas šajās attiecībās ir fundamentāli greizi.

Normālā situācijā būtu bijis tikai pieklājīgi ieliet vismaz tikpat, cik iztērēts, vai pat nedaudz vairāk kā pateicības zīmi par to, ka tev vispār ir transportlīdzeklis, ko izmantot.

Kāpēc mēs mēdzam “palaisties”?

Bieži vien mēs paši esam vainīgi pie tā, ka apkārtējie sāk mums kāpt uz galvas. Sākumā mēs gribam būt labi, izpalīdzīgi un mīloši. Mēs klusējam, kad redzam nevērību, mēs paši uzpildām to bāku, mēs sakārtojam lietas, par kurām it kā būtu jādala atbildība.

Un rezultātā mēs pieradinām cilvēku pie tā, ka viņam nekas nav jādara, lai saņemtu bonusus.

Šis gadījums ar mašīnu bija tikai pēdējais piliens. Tas lika man pārskatīt arī citas mūsu dzīves jomas. Izrādījās, ka līdzīgs modelis atkārtojas visur – es plānoju brīvdienas, es rūpējos par to, lai mājās būtu viss nepieciešamais, es domāju par kopējiem rēķiniem. Mārtiņš vienkārši “piedalās” šajā dzīvē, uzskatot, ka viss notiek pats no sevis.

Secinājumi un mācība no situācijas

No šī stāsta var gūt vairākas svarīgas atziņas, kuras noder ikvienam, kurš jūtas līdzīgi. Pirmkārt, skaidras robežas ir nepieciešamas jau no pašas pirmās dienas. Tas nepadara tevi par egoistu vai sīkumainu cilvēku. Tieši pretēji – skaidri noteikumi palīdz saglabāt veselīgas attiecības un abpusēju cieņu, lai neviens nejustos izmantots.

Otrkārt, nekad neļaujiet otram cilvēkam padarīt jūsu labvēlību par jūsu pienākumu. Ja jūs kaut ko dodat, tam ir jābūt brīvprātīgam žestam, ko otrs novērtē. Tiklīdz parādās pretenzijas par to, ka “atbalsts nav pietiekami ērts”, ir laiks apstāties un padomāt, vai šī palīdzība vispār tiek novērtēta.

Treškārt, atbildība par savām ērtībām gulstas uz katru pašu. Ja tev vajag auto, parūpējies par to, lai tas būtu lietošanas kārtībā, nevis gaidi, ka kāds cits tavā vietā visu izdarīs un vēl atvainosies, ka nav pasniedzis visu uz paplātes.

Šis konflikts mūsu attiecībās beidzās ar to, ka es uz kādu laiku vispār pārtraucu dot Mārtiņam savas mašīnas atslēgas. Ne tāpēc, ka es gribētu viņu pārmācīt, bet tāpēc, ka viņam bija jāsajūt starpība starp “pašsaprotamu komfortu” un “palīdzību, kas jānovērtē”. Un ziniet, pamazām situācija sāk mainīties. Viņš beidzot ir sācis pamanīt sīkumus un, kas pats svarīgākais, sācis lietot vārdu “paldies”.