Indiešu sakāmvārds vēsta:
Kāds indiešu svētais, kurš bija devies uz Gangas upi nomazgāties, satika tās krastos vienas ģimenes locekļus, kuri dusmās kliedza cits uz citu. Svētais pagriezās pret saviem mācekļiem, kuri bija tam sekojuši, un smaidot vaicāja:
“Kāpēc cilvēki dusmās kliedz cits uz citu?”
Mācekļi kādu laiku prātoja, līdz viens no tiem atbildēja: “Mēs kliedzam, jo zaudējam savu mieru.”
“Bet kāpēc jākliedz, ja otrs cilvēks ir turpat blakus?” jautāja svētais. “Var tikpat labi pateikt savu sakāmo arī klusākā balsī.”
Mācekļi piedāvāja vēl dažas atbildes, bet neviena no tiem nepatika pārējiem mācekļiem. Visbeidzot svētais paskaidroja:
“Kad divi cilvēki viens uz otru dusmojas, viņu sirdis attālinās. Lai pārvarētu šo attālumu, viņiem jākliedz. Jo dusmīgāki viņi ir, jo skaļāk jākliedz, lai spētu otru sadzirdēt.
Kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz viens uz otru, bet runā klusi, jo viņu sirdis ir ļoti tuvu. Attālums starp tām ir ļoti mazs vai arī tā nav vispār…”
Svētais turpināja: “Kas no tiek tad, kad viņi iemīl viens otru arvien vairāk? Viņi nerunā, tikai čukst un savā mīlestībā tuvojas viens otram arvien vairāk. Visbeidzot viņiem pat vairs nav jāčukst, viņi tikai ieskatās viens otrā un ar to pietiek. Lūk, cik tuvi var kļūt cilvēki, kad tie viens otru mīl.”
Viņš paskatījās uz saviem mācekļiem un teica:
“Tāpēc, kad strīdaties, neļaujiet savām sirdīm attālināties, nesakiet vārdus, kas attālinās tās vēl vairāk. Citādi reiz pienāks diena, kad attālums būs tik liels, ka vairs nespēsiet atrast ceļu atpakaļ viens pie otra.”
Avots: thespiritscience.net