Šodien parunāsim par pelniem — to pašu “brīnuma pulveri”, ko reiz kaimiņu omītes bēra klāt it visam, gandrīz kā garšvielu pie vārītiem kartupeļiem. Kad vēl neviens nespēlējās ar pH mērītājiem, testa stabulēm un komposta temperatūras tabulām, pelni bija universāla recepte: neaug? Iebērsim pelnus.
Aug, bet kaut kā ne tā? Vēl drusciņ pelnu. Tomāti skumji skatās? Nu, protams — pelni! Taču šeit paslēpta kļūda.
Kļūda nr. 1 — “Jo vairāk, jo labāk” principa pielietošana
Pelni pēc būtības ir sārmaini, un to pārmērīga lietošana spēcīgi samazina augsnes skābumu. Sākumā tas var izskatīties pat labi, it īpaši vietās, kur augsne patiešām ir pārāk skāba. Tomēr lielākā daļa dārzeņu un puķu (izņemot, piemēram, kāpostus, sparģeļus un dažus garšaugus) vislabāk aug neitrālā vai nedaudz skābā vidē.
Svarīgi atcerēties arī to, ka pelnu sastāvs nav standartizēts. No ābeļmalkas būs viens ķīmiskais “kokteilis”, bet no slapja, žulga egļu bluķīša pavisam cits. Tur atšķirsies gan kalcijs, gan kālijs, gan mikroelementu piejaukumi. Nav viena “pelnu formula”.
Rozes novembrī aplaistu tikai šādi, lai tās ziemā nenosalst un pavasarī uzzied vēl krāšņāk
Pie pH virs 7 (tātad nedaudz sārmainā vai sārmainā vidē) dzelzs, fosfors un mangāns augiem kļūst praktiski “neredzami”. Tie augsnē ir, bet augam kā atslēgtā ledusskapī — redzi, ka ēdiens tur stāv, bet netiec klāt.
Rezultāts: hloroze — lapas kļūst bāli dzeltenas, vēnas tumšākas, augi izskatās kā slimi un neizgulējušies. Tomāti izaug gari, bet ne spēcīgi, gurķi prāto par dzīves jēgu, salvija apvainojas un klusē. Un audzēt tos vairs nav prieks, bet skumja padarīšana.
Mana pieredze
Pirmos gadus es drosmīgi izmantoju pelnus. Un daudz. Pilnīgi droši un ar pārliecību, ka daru labu darbu. Jo augsne mūsu zemes gabalā tiešām bija skāba. To varēja pamanīt pēc divām galvenajām pazīmēm:
Visur bija slapjdraņķis – ūdens netecēja prom, bet glumi gulēja kā marta sniegs. Pavasarī zeme bija zaļa – nevis skaisti zaļa, kā jauna zālīte, bet tādā “gļēvi aļģainā” tonī. Īpaši ēnās. Pelni situāciju uzlaboja. Augsne kļuva strukturētāka, gaisīgāka, ūdens sāka pazust, nevis pūst. Augi sāka augt redzami veiklāk.
Bet! Ar laiku iestājās tas, ko varētu nosaukt par “pārkaļķošanas efektu”. Vairs ne par skābu, bet jau par sārmainu. Un augi sāka klusi signalizēt: “Heeei, pietiks… mēs te vairs neredzam dzelzi!”
Tāpēc tagad pelnus izmantoju daudz taupīgāk. Nevis uzreiz izkaisot pa visu dārzu, bet:
Lasi arī: Kā Latvijā barot vistas ziemā, lai nodrošinātu, ka tās turpina labi dēt
Zemesvēži jeb racējcirceņi uz ilgu laiku pazudīs no jūsu dārza: dalos ar vienkāršu metodi
• Mulčēju tikai konkrētas kultūras, kam tas patīk (piemēram, kāposti vai bietes).
• Pirms lietošanas pārbaudu pH (pat ja tikai ar vienkāršu testa papīrīti).
• Nepievienoju pelnus kompostam lielos daudzumos – citādi var nobremzēt komposta mikroorganismus.
• Izmantoju pelnus kā dabisko kālija avotu kālija mīlošām kultūrām, bet ar mēru.
Pelni nav slikti. Pelni nav labi. Pelni ir instruments — tāpat kā čekiņš vai dakša. Ar tiem var gan palīdzēt, gan sačakarēt.
Svarīgākais ir vērot augsni, augus un to reakciju.
Un atcerēties: dārzkopībā “mazāk” bieži ir “pareizi”.
Atbrīvojies no kondensāta uz logiem ar vienu vienkāršu virtuves sastāvdaļu, kas uzsūc mitrumu
Kļūda nr. 2 — “Kad atceros, tad uzkaisu”
Daudzi pelnus uzskata par tādu kā virtuves sāli: ja atceras, pievieno, ja neaizmirsa šķūnī. Rezultātā pelni tiek izmētāti pavasarī, rudenī, lietū, pa ceļam uz siltumnīcu vai, vēl trakāk, tieši tajā mirklī, kad jau bedres gatavas un roka stiepjas iebērt kartupeļa acij labu. Šķiet loģiski, vai ne? Dodam barību tieši tagad! Taču šeit slēpjas “zemūdens akmens”.
Daži augi, piemēram kartupeli, zemenes, mellenes, rododendri un skujeņi, mīl skābu augsni. Tā ir viņu komforta zona. Ja pirms stādīšanas bērsim pelnus, mēs šo zonu pēkšņi sārmainām. Tas ir tāpat kā omulīgam cilvēkam pēkšņi atvērt logu janvārī. Ideja teorijā “lai svaigs gaiss”, bet realitātē — drudzis, šķavas un vilšanās.
Piemēram, kartupelis necieš pārāk sārmainu vidi — tā ir galvenā vide, kur attīstās kraupis. Zemene tādā augsnē kļūst bāla un žēlīga, un raža atgādina vairāk “es mēģināju” nekā “es ziedoju un devu”.
Augsnes reakcija (pH) nemainās uzreiz. Pelnu sārmainība “darbojas lēni” – tā pakāpeniski maina augsnes vidi, jo notiek ķīmiskas reakcijas ar augsnes skābju savienojumiem. Tas var aizņemt nedēļas vai mēnešus, atkarībā no:
• mitruma,
• augsnes struktūras,
• temperatūras,
• un tā, cik pelnu bija.
Tāpēc pelni nav “ātrs mēslojums”, bet ageriski domāta investīcija nākotnē.
Pareizais brīdis
Tātad — ja vēlamies, lai pelni tiešām palīdz, nevis traucē:
• Pelnu izkaisīšana vasarā īsi pirms stādīšanas — nav laba doma.
• Labākais laiks pelnu uzklāšanai ir rudenī.
Rudenī uzkaisīti pelni līdz pavasarim paspēj “sajusties mājās” augsnē:
vide izlīdzinās, mikroorganismi pielāgojas, barības vielas kļūst pieejamas pakāpeniski.
Tāpat, ja pelnus izkaisa ziemā uz sniega, tas nav “bezjēdzīgi”. Kad sniegs kūst, pelnu minerāli lēnām nonāk dziļāk zemē, vienmērīgāk, nekā vienā nelielā bedrītē zem kartupeļa.
Lasi vēl: Dodu tomātiem sodu un jau 6 gadus savācu pa spainim augļu no krūma
Ja nav pārliecība, labāk pelnus iestrādāt vispārējā dārza platībā rudenī, nevis konkrētā stādbedrē pavasarī.
Viņas vīrs devās makšķerēt, bet Jana devās apciemot draudzeni, tikai tur viņu gaidīja “pārsteigums”
Tomēr lielākā kļūda ir nr.3
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
