Ir stāsti, kas sastopami gandrīz katrā ģimenē, taču katru reizi tie šķiet kā jauni un ļoti personīgi. Bērni izaug, dodas savā dzīvē, bet vecāki paliek mājās, kur pēkšņi kļūst klusāk. Tā ir ierasta dzīves kārtība, tomēr šis brīdis vienmēr liek aizdomāties.
Dzīve mēdz būt neparedzama — kamēr ļaujam notikumiem ritēt savu gaitu, viss norit mierīgi. Bet, kad cenšamies visu kontrolēt un pārlieku rūpēties, līdzsvars pazūd. Dažkārt tieši pārāk liela uzmanība var radīt nemieru tur, kur tā nemaz nav vajadzīga.
Kāda sieviete, sauksim viņu par Vēsmu, bija ļoti gādīga māte. Viņa rūpējās par meitu, domāja par viņas nākotni un centās radīt drošu vidi. Taču ar laiku Vēsmai šķita, ka vislabāk būs, ja meita vienmēr paliks tuvumā. Viņas bieži satikās, kopā gatavoja un pavadīja vakarus — tā šķita ierasta un mierinoša ikdiena.
Toreiz Vēsma vēl nesaprata vienu svarīgu lietu — bērnam ir vajadzīga brīvība un iespēja veidot savu dzīvi. Tomēr šo soli viņa neapzināti aizkavēja. Meita vēlāk apprecējās, taču laulība nebija ilga, un ar mazuli viņa atgriezās vecāku mājās. Vēsmai tas šķita kā apliecinājums: “Es joprojām esmu viņai atbalsts.”
Ar laiku Vēsma palika viena un sāka domāt par savas dzīves izvēlēm. Viņa sajuta, ka attālums starp viņu un meitu ir izaudzis nemanot. “Kā tas varēja notikt?” viņa prātoja. “Es taču rūpējos, cik spēju.” Taču dzīve reizēm parāda — pat siltākie nodomi var novest pie negaidītiem rezultātiem.
Kāpēc tā notiek?
Speciālists Frederiks Perlzs reiz teica: “Bērni vienmēr mīl savus vecākus, bet reizēm viņiem kļūst grūti būt līdzās.” Tas nenozīmē, ka mīlestība zūd — vienkārši vecāku ieradumi var kļūt nogurdinoši. Pietiek ar pārmērīgu pamācīšanu, pārlieku gādību vai nemitīgu iesaistīšanos bērna dzīvē, lai attiecības kļūtu saspringtas.
Dažkārt pietiek ar vienu nelielu ieradumu, lai aizēnotu visu labo, kas darīts gadiem. Tas notiek īpaši tur, kur pieņemts, ka vecākie zina labāk, bet jaunākajiem jāklusē. Tomēr laiks mainās — bērni pieaug, kļūst patstāvīgi un sāk aizstāvēt savas personīgās robežas.
Pārdomas par sevi
Ir vērts atcerēties: “Ja redzam, ka problēma nav apkārtējos, bet mūsos pašos, sākas īstas pārmaiņas.” Tomēr bieži cilvēki, arī vecāki, mēģina pasauli pielāgot savām cerībām. Bet bērni aug, mainās un veido savu dzīvi — un tas ir dabisks process, kas prasa pieņemšanu.
Kad mīlestība atnāk vēlāk
Rakstniece Dina Rubina ir teikusi: “Bērni mīl vecākus vienmēr, bet šī mīlestība kļūst apzināta tikai pēc daudziem gadiem.” Kamēr bērni jauni, viņi dzīvo savā ritmā — strādā, veido attiecības, audzina bērnus. Bet pienāk brīdis, kad viņi saprot, cik svarīgi ir vecāki, un tad atklājas īstā tuvība. Reizēm gan šī atklāsme nāk pavisam vēlu.
Pieņemšanas grūtības
Speciālisti atzīst — bērniem nereti ir grūti pamanīt, ka vecāki kļūst vecāki. Vieglāk ir domāt, ka viss joprojām ir tāpat kā agrāk, nekā pieņemt pārmaiņas. Tēvs, kurš vienmēr bijis stiprs, pēkšņi pats gaida atbalstu, māte, kas gadiem vadījusi māju, vairs nav tik enerģiska. Tas var būt mulsinoši, un reizēm bērni, nezinot kā rīkoties, attālinās. Vecākiem tad šķiet, ka viņi ir palikuši vieni.
Dina Rubina reiz jautāja: “Vai patiešām bērni ir slikti tikai tāpēc, ka pievērš mums mazāk uzmanības, nekā gribētos?” Viņiem taču ir sava dzīve — pilna notikumu, rūpju un mērķu. Tas nenozīmē, ka mīlestība ir pazudusi, vienkārši uzmanība sadalās citām lietām. Un no jaunajiem nevar prasīt pieredzi, kas nāk tikai ar gadiem.
Kāpēc vecāki paliek vieni?
Tam var būt vairāki iemesli:
*pārlieka pašatdeve, kas ar laiku sāk šķist pašsaprotama;
*robežu trūkums un vēlme kontrolēt jau pieaugušu bērnu;
*grūtības pieņemt pārmaiņas — gan bērnu patstāvību, gan savas dzīves jauno posmu;
*neapmierinātība ar to, ka bērniem ir sava dzīve un citi pienākumi.
Taču patiesībā tas nav par ziedošanos. Īsta mīlestība nozīmē arī spēju savlaicīgi atlaist un ļaut dzīvot brīvi.
Kas var saglabāt attiecības?
Tikai iejūtība un pieņemšana. Nevajag prasīt, salīdzināt vai pārmest. Ar laiku bērni paši saprot — darbs un ikdienas steiga ir pārejoši, bet īstā vērtība slēpjas vienkāršos brīžos: kopīgās sarunās, klusā vakarā vai atmiņās par pagātni.
Gi de Mopasāna vārdi skan vienkārši, bet dziļi: “Mēs mīlam mātes, pat to īpaši nepiedomājot, taču šīs jūtas pilnībā saprotam tikai vēlāk.” Tā ir dzīves patiesība, kas mudina novērtēt siltumu un klātbūtni, kamēr tā ir iespējama.
Vecāku vientulība vecumdienās nav pierādījums tam, ka bērni nemīl. Tā drīzāk ir atšķirība dzīves ritmā, domāšanā un prioritātēs. Mīlestība nepazūd — tā vienkārši nogatavojas ar laiku, reizēm atnākot vēlāk, nekā gribētos.
Tāpēc vecāku galvenais uzdevums nav gaidīt pateicību, bet saglabāt siltumu sevī. Dot bērnam iespēju dzīvot savu dzīvi. Un tad, īstajā brīdī, viņš atgriezīsies — jau pieaudzis, ar atvērtu un nobriedušu sirdi.
Bet ko domājat jūs? Vai šajā stāstā atpazināt kaut ko pazīstamu? Dalieties savās pārdomās komentāros!
