Tā arī mēdz notikt. Dažreiz liktenīgas satikšanās notiek, kad viens no diviem vēl ir esošās attiecībās. Taču īsta mīlestība nav par šķelšanos — tā ir par augšanu un attīrīšanos. Tā ved uz gaismu, uz patiesumu, uz pārmaiņām. Tur nav vietas meliem, noslēpumiem vai divējādībai. Tur ir drosme būt godīgam. Ar visām emocijām, kas nāk līdzi.
Rilke reiz rakstīja: „Mīlestība — tā ir tad, kad viens sargā otra vientulību.”
Ja attiecībās šī telpa nepastāv, iespējams, tā nemaz nav mīlestība.
Ko nozīmē lāsti? Dažiem tas šķiet kā mistika, bet, ja paskatāmies tuvāk, piemēram, sievietei, kurai atņemts vīrs — īpaši, ja viņiem ir bērni — mēs redzam daudz vairāk nekā tikai emocijas. Tur ir dziļas rūgtuma un neapmierinātības izjūtas, kas var būt ļoti spēcīgas. Pat ja viņa netic maģijai, šīs emocijas ietekmē dzīvi. Ar tām nav ieteicams spēlēties, jo tas, ko mēs izstarojam, mēdz atgriezties pie mums atpakaļ — ne vienmēr uzreiz, bet vienmēr.
Freids reiz atzina: „Viss aizspiestais atgriežas kā liktenis.” Tādēļ viss negatīvais, kas dzimst svešās mājās, nekad nepazūd — tas vienkārši maina vietu un kādu dienu atkal atrod tevi.
Ko beigās iegūstam?
Tukšs dzīvoklis, klusums un telefons, kas neatbild. Ir sajūta, ka reiz viss bija citādāk, bet tagad vairs nav. Daži šādi stāsti turpinās gadiem, un katrs nākamais gads kļūst grūtāks. Pazūd cerība, rodas nogurums un vainas sajūta. Laiks paiet, un atpakaļ vairs nav viegli atgriezties.
Katram no mums liktenis ir sagatavojis savu cilvēku. Dažkārt ne tikai vienu. Taču, lai viņš varētu ienākt dzīvē, ir jāatbrīvo vieta. Kamēr blakus ir kāds „aizņemts”, visa pasaule it kā iegrimst pauzē — apstājas, neattīstās, nekļūst par realitāti.
Būt godīgam — tas vispirms nozīmē būt godīgam pret sevi.
Var sev atkārtot: „viņš tāpat aizies no sievas”, „viņa nemīl savu vīru”, „mēs esam kā dvīņu dvēseles”. Taču, ja dzīvo gaidās un izvairies no citu skatieniem, tu neesi gaismā, bet ēnā. Un ēnā mīlestība neplaukst — tur valda nedrošība un aizdomas.
Varbūt kādam šāds ceļš nešķiet sarežģīts, un kāds netic karmas likumiem. Taču dziļi sirdī katrs zina: citu laime mums nesniedz pilnību. Tā var novērst uzmanību, un beigās mēs paliekam vieni.
Būt blakus tam, kurš patiesi ir brīvs — nozīmē būt brīvam arī pašam. Būt kopā ar to, kurš nebaidās būt atklāts un izvēlas būt pats — nozīmē būt mīlētam.
Tur nav nekā pārdabiska. Vienkārši patiesība, neizskaistināta. Ar vieglu skumju un atklātu skatienu pret savu spoguli.
Ko jūs par to domājat? Dalieties ar savu viedokli komentāros!
