Daudzi no mums noteikti ir saskārušies ar šādu situāciju: priekšā braucošā automašīna pārvietojas ar ātrumu 60–70 km/h, un pēkšņi, tikai dažus metrus pirms guļošā policista, vadītājs strauji nospiež bremzes…
Automobilis noliecas uz priekšu, pasažieri ķeras pie rokturiem, bet piekare darbojas uz maksimālās slodzes robežas. Pēc šāda manevra dažkārt automašīnas virsbūve sāk lēkāt — tas ir tā sauktais “ķengura efekts”, kad amortizatori nespēj laicīgi noslāpēt triecienu, un auto kārtīgi lēkā pa nelīdzenumiem, zaudējot saķeri ar ceļu.
Nepieredzējušiem vadītājiem šāds mākslīgo nelīdzenumu šķērsošanas veids var šķist ekstrēms, bet drošs — domājot, ka samazināja ātrumu un izvairījās no trieciena. Taču patiesībā tas nodara vairāk ļaunuma nekā labuma.
Kā un kāpēc cieš piekare
Piekare ir konstruēta tā, lai slodze tiktu vienmērīgi sadalīta un visi mezgli darbotos secīgi, pārvietojoties pa nelīdzenumiem. Straujas bremzēšanas laikā šī dinamika mainās: automašīnas masa tiek pārvietota uz priekšu, priekšpuse nosēžas, bet aizmugure paceļas. Šajā brīdī priekšējie amortizatori tiek pārslogoti — tiem vienlaikus jāslāpē bremzēšanas inerce un jāsagatavojas triecienam no nelīdzenuma.
Braucot šādā režīmā regulāri, visātrāk nolietojas silentbloki — gumijas un metāla bukses, kas savieno piekares elementus. Tie zaudē formu, plaisā un vairs nepilda amortizācijas funkciju. Pēc tam neizbēgami cieš arī atsperes, sviras, stabilizatori — neregulāro slodžu un pastāvīgās pārslodzes dēļ.
Trieciens riepām un bremzēm
Strauja bremzēšana pirms šķēršļa rada papildu slodzi uz priekšējiem riteņiem. Palēninājuma brīdī kontakta punkts (riepas virsmas daļa, kas saskaras ar ceļu) tiek nobīdīts, palielinot spiedienu uz protektora ārējām zonām. Tas izraisa nevienmērīgu riepu nodilumu. Rezultātā protektora ārējie bloki nodilst ātrāk, saīsinot riepas kalpošanas laiku.
Biežas straujas bremzēšanas laikā bremžu diski pārkarst un ar laiku zaudē savu ģeometriju. Uz to virsmas var izveidoties viļņainums, kas rada vibrācijas bremzējot. Arī bremžu kluči nodilst nevienmērīgi, samazinot bremzēšanas efektivitāti ārkārtas situācijās. Un tas jau rada apdraudējumu gan vadītājam, gan pasažieriem, gan citiem satiksmes dalībniekiem. Un, runājot par drošību…
Apdraudējums citiem satiksmes dalībniekiem
Strauja bremzēšana pirms guļošā policista var būt pārsteigums vadītājiem, kas brauc aiz jums. Pat ievērojot distanci, viņiem paliek mazāk laika reakcijai, īpaši sliktas redzamības vai intensīvas satiksmes apstākļos. Tas ir īpaši aktuāli kravas transporta un cita komerciālā transporta vadītājiem, kuriem bremzēšanas ceļš ir ievērojami garāks nekā vieglajām automašīnām.
Lai labāk izprastu šādu situāciju bīstamību, ieteicams apskatīt internetā avāriju testus, kuros piedalās kravas auto un vieglā automašīna. Pārliecinām — vēlme pēkšņi spiest bremzi pazudīs uzreiz.
Kā pareizi šķērsot mākslīgos nelīdzenumus
Optimālais veids — vienmērīgi samazināt ātrumu līdz 15–20 km/h aptuveni 30–50 metru attālumā pirms guļošā. Šāda pieeja ļauj saglabāt kontroli pār automašīnu un izvairīties no pārmērīgām slodzēm uz piekari.
Daži vadītāji dod priekšroku “pārvelties” pāri guļošajiem it kā pa diagonāli, uzskatot, ka tā trieciens būs maigāks. Šo “triku” kādreiz pat mācīja autoskolās — tieši tur to pirmoreiz pirms vairāk nekā desmit gadiem dzirdēja šī raksta autors.
Lasi vēl: Kā humāni atbrīvoties no pelēm – vienkārši preventīvi pasākumi pret nevēlamiem grauzējiem
Tomēr praksē šī metode nebūt nav droša: piekarei slodze sadalās nevienmērīgi — viena puse piedzīvo spēcīgu triecienu, bet otra praktiski tiek atbrīvota no slodzes. Tas paātrina piekares elementu, it īpaši stabilizatoru stieņu un silentbloku, nodilumu un samazina piekares kalpošanas ilgumu. Tādēļ labāk šķērsot nelīdzenumus taisni, izvairoties no liekām problēmām ar ritošo daļu.
