Tukšums. Klusums, kas spiež no iekšpuses. Telefons klusē. Vakari bez jēgas. Svētki vienatnē. Draugi noguruši klausīties. Un sirdī — tukša bedre. No apziņas, ka tik daudz laika iztērēts velti.
Jā, bija jūtas. Bija emocijas. Bet viss tas — bez nākotnes. Bez atbalsta. Bez realitātes. Tāpēc tas īpaši smagi. Jo laiks rit, un tas neatgriežas.
Kad esi ar kādu, kurš domās ir citur, tu it kā liec savas dzīves pauzi. Tu neesi atvērta ne jaunām attiecībām, ne laimei, ne pat saviem sapņiem.
Godīgums — ne citiem, bet sev
Var sev cik gribi atkārtot: ‘viņš solīja’, ‘viņa viņu nemīl’, ‘mums viss nav tā’. Bet, ja katra vakara pavadīta ar satraukumu, ja svētki paiet vienatnē, ja sarunas ir īsas un attālinātas, tad tā nav mīlestība. Tā ir ilga pēc tuvības.
Laimi nerada ēnā. Tur ir auksti, mitri un tumši. Tur nav iespējams elpot dziļi un brīvi.
Šis nav par pārmetumiem. Tas ir par cilvēka tiesībām — būt nevis otrajā plānā, bet kāda dzīvē pirmajā vietā. Būt īstai izvēlei, nevis tikai rezerves variantam.
Citu laime mūs nepadara laimīgus. Tā vienkārši apžilbina.
Katram no mums ir savs ceļš. Bet tu vari to iet tikai tad, kad neesi iestrēdzis kāda cita dzīves malā. Kad tevī vēl ir vieta kādam īstam, nevis ilūzijai.
Īsta mīlestība rodas tur, kur valda iekšējs līdzsvars un brīvība. Tā nav apslēpta vai sarežģīta — tā ir līdzās, mierīga un dabiska. Tā balstās uz cieņu, atvērtību un vēlmi būt blakus bez nosacījumiem.
Tā nav ezotērika. Tā ir briedums. Pieņemšana. Iekšējs skaidrums. Un cieņa — pret sevi un dzīvi.
“Mīlestība ir tad, kad tev ļauj būt pašam sev,” — reiz teica Oskars Vailds.
Varbūt tieši tā ir patiesā līdzsvara būtība — saglabāt sev tiesības uz attiecībām, kurās ir īstums. Ne aiz ilūzijas vai mirkļa emocijām, bet saskaņā ar to, kas patiesi svarīgs.
Dzīve vienmēr atbild — reizēm ar pārmaiņām, reizēm ar klusumu.
Kā tu domā? Dalies savās domās — tas ir būtiski.
