Jau no bērnības tiku piekodināts – nekad, nu nekad nedrīkst nest miskasti ārā naktī. Tikai tagad, savos 30 uzzināju kāpēc
Ziniet, es šodien aizdomājos par vienu lietu, kas, iespējams, daudziem šķiet pazīstama. Vakarā vai naktī, kad cilvēks iznes atkritumus, kaut kur dziļi galvā parādās mammas balss: “Nedrīkst vakarā nest ārā miskasti!” It kā tā būtu kāda svēta patiesība. Šodien bija tieši tāds brīdis – pulkstenis bija precīzi pusnakts, 00:00. Es paņēmu maisu ar atkritumiem un, kā parasti, devos tos izmest. Un atkal, kā jau katru reizi, atmiņā uzpeldēja mammas vārdi: “Nedrīkst! Nekad nenes ārā vakarā!”
Ilgi to biju atstājis bez uzmanības, bet šoreiz sevī nodomāju: nu labi, kāpēc tieši nedrīkst? Kas tur tik bīstams? Tāds taču ir vienkāršs un sadzīvisks darbs – paņemt maisu un izmest to konteinerā. Nekādu problēmu! Tāpēc šodien nolēmu pajautāt mammai. Piezvanīju viņai.
Es jautāju: “Mamm, bet kāpēc tā? Kāpēc tu man visu laiku esi teikusi, ka nevar vakarā nest atkritumus?” Viņa atbildēja tādā mierīgā balsī, it kā tas būtu pašsaprotams: “Nu, tāpēc, ka nedrīkst.” Es, protams, apjuku. “Bet kāpēc nedrīkst?” – turpinu jautāt. Viņa tikai atkārto: “Nu, nedrīkst un viss. Man tā mana mamma teica, un es arī tā daru.”
Un šajā brīdī es sapratu, ka man ir jāiet tālāk. Es paņemu telefonu un piezvanu vecmammai. Jautāju viņai: “Vecmamm, nu pasaki, kāpēc nevar naktī vai vakarā nest atkritumus?” Un ziniet, ko viņa man atbild? “Nu, tev taču jau teica, ka nedrīkst. Tātad nedrīkst.” It kā ar to būtu pilnīgi pietiekami.
Man gan nebija pietiekami – gribējās reālu iemeslu, nevis tikai tukšu frāzi. Es gandrīz jau sāku smieties: “Bet kāpēc? Vai tad kāds no tā aizies? Vai kaut kas slikts notiek? Varbūt kāds lāsts iedarbosies?” Vecmamma tikai atmeta ar roku un piebilda: “Nu, tā man mana mamma teica. Es arī tā turpināju. Ko tur daudz jautāt.”
Bet man paveicās – man vēl ir vecvecmamma. Es nodomāju: “Nu labi, ja jau no mammas un vecmammas nekādu atbildi nevar dabūt, tad jājautā viņai.” Es sazvanu vecvecmammu un pajautāju tieši: “Saki, kāpēc nevar naktī vai vakarā iznest atkritumus? Visi man tikai atkārto ‘nedrīkst’, bet neviens nepaskaidro, kas tur īsti ir par lietu.”
Un, lūk, viņa pirmā pasaka kaut ko jēdzīgu: “Klausies, mēs kādreiz dzīvojām ciematā. Tur bija nenormāli daudz klaidoņu suņu – veseli bari. Vakaros un naktīs tie klīda pa ielām, rēja, biedēja, lēca virsū. Tāpēc bija bīstami iet laukā, īpaši mums daiļā dzimuma pārstāvēm un mazākajiem.
Es tad teicu savai meitai – tavai vecmammai –, ka vakarā nevajag nest atkritumus. Nevis tāpēc, ka tas būtu kāds noslēpumains aizliegums, bet tāpēc, ka tas bija vienkārši nedroši. Un vienu laist es viņu nevarēju, tad man bija obligāti jāiet līdzi. Tu jau vari nojaust, ka man vienkārši negribējās iet ar viņu kopā, jo pašai arī bija bail.”
Un te nu ir tā ironija: šis “nedrīkst” pārvērtās par noteikumu, kas nodots no paaudzes paaudzē, bet pats iemesls sen jau aizmirsies. Tagad mēs dzīvojam pilsētās, kur nav ne klaidoņu baru, ne reālu draudu, bet noteikums joprojām dzīvo mūsu galvās.
Un es pēkšņi aizdomājos – cik daudz šādu “programmu” cilvēkam galvā vispār ir? Cik daudz lietu mēs darām tikai tāpēc, ka “tā teica mamma”, “tā vienmēr darīja vecmamma” vai “tā nedrīkst, jo tā vienkārši ir”? Un mēs pat nejautājam, no kurienes tas nāk un vai tam ir jēga šodien.
Varbūt kāds visu mūžu neliek karoti uz galda nepareizajā pusē, jo bērnībā tā teica vecāki. Kāds cits nekad neatstāj atslēgas uz galda, jo “tas nes nelaimi”. Vēl kāds katru rītu noteiktā secībā uzvelk drēbes, jo bērnībā tā iemācīja. Sēdēt uz galda stūra nedrīkst, jo tad 7 gadus neprecēsies.
Un mēs pat nepamanām, kā šādi nieki kļūst par neredzamām virvēm, kas mūs velk un vada. Vēl ir ticējums, ka nedrīkst naktī mazgāt grīdas, jo tad “izmazgāsi sevi no mājas”. Jūs jau saprotat kas ar to domāts, vai ne? Kam lai piezvana, lai noskaidrotu šo?
Un atkritumu stāsts ir tikai viens piemērs. Bet cik vēl tādu ir? Simtiem! Mēs reizēm pat nespējam pateikt, kāpēc kaut ko darām, tikai atkārtojam: “Nu, tā jau vajag.” Un dzīvojam pēc sen aizmirstām, reizēm smieklīgām, bet reizēm ļoti praktiskām tradīcijām.
Tāpēc nākamreiz, kad dzirdēsiet frāzi “nedrīkst, jo nedrīkst”, varbūt ir vērts uzdot papildjautājumu – kāpēc? Un varbūt atklāsiet veselu stāstu par pagātni, kā tas notika ar mani un suņiem ciematā.
