Šodien televizors ir viegla plastmasas un stikla rāmi, kas piekārts pie sienas un saplūst ar interjeru. Bet pirms dažām desmitgadēm viss bija citādi: masīvas kastes ar ekrānu, pārklātas ar koka finieri, bija neatņemama viesistabas daļa un reizē arī mēbele. Kā radās šī tradīcija un kāpēc plastmasas risinājumi, kas jau bija pieejami, netika izmantoti tik plaši?