Ar viena indivīda ciešanām vajadzētu būt pietiekami, lai tam sniegtu palīdzību un morālo atbalstu. Tomēr, cilvēks, kurš ir intensīvs smēķētājs un tikko piedzīvojis sirdstrieku lielākoties saņems lielāku uzmanību un žēlošanu, nekā cilvēks, kurš varbūt jau gadiem dzīvo ar depresiju un mēģina tikt tai pāri. Vienatnē. Jo apkārtējie neuztver šo apstākli pietiekami nopietni un dzīvību apdraudošu.
Pašnāvība sabiedrībā tiek uzskatīta kā gļēvulības pazīme. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki ar šādām domām galvā izvairās no to stāstīšanas citiem. Mēs visi esam domājuši par to kaut kādā līmenī. Mums patīk domāt, ka mēs spējīgi un drīkstam tiesāt apkārtējos un viņu izvēles. Katrs šāds gadījums ir unikālas un grūti pielīdzināms citām situācijām, jo katra motīvs ir citādāks.
“Man bija 22 gadi, biju bez darba, dzīvoju pie vecākiem un nesen, manis dievinātā, meitene mani pameta kādā bagātāka vīrieša dēļ. Es varēju sākt raudāt, sīkākā iemesla dēļ. Kādā pievakarē, ejot pāri upei, es apstājos uz tilta, piegāju pie margām, stāvēju ar skatu pavērstu lejup un domāju. Sāku rāpties pāri margai un biju jau otrā pusē. Tas bija vieglāk nekā šķita, ka varētu būt.
Tad caur manu prāt izskrēja neskaitāmas domas. Ko mani vecāki padomās? Mani draugi, kuriem es palīdzu veidot grupu? Un tas, kurš mani atradīs? Ja atradīs.
Bet tad es atcerējos Vudija Alena teikto: “Kādēļ lai Tu beigtu savu dzīvi? Rīt avīzē var rasties jauna jēga Tavai dzīvei.”
Es pārkāpu atpakaļ. Pēc pāris nedēļām man jau bija jauna, skaista draudzene un darbs žurnālā. 20 gados viss ļoti strauji var mainīties. Es nezināju, cik ļoti nopietni es to domāju darīt, kad biju otrpus margām uz tilta. Tas izklausās tik viegli un bezjūtīgi, bet, kad tu nonāc aci pret aci ar nāvi, tad ļoti viegli ir atteikties no labprātīgas nāves.”
Šis stāsts beidzās laimīgi, bet vai vecumā, kad tev ir 40 gadi un vairāk, vai scenārijs būtu tas pats? Visticamāk, ka ne. Kāds vīrietis, kurš mēģināja izdarīt pašnāvību, pārdozējot medikamentus, tika izglābts. Viņš stāsta, kādēļ nekad vairs to nemēģinās: “Man bija gaidas, ka pašnāvību veicot man būs atvieglota sajūta. Es rūgti maldījos. Es jutu sāpes, nekāda atvieglojuma un apgarotības nebija. Guļot uz muguras, kad sāka raustīties mani acu plakstiņi, es nodomāju vai es tos spēšu vēl kādreiz atvērt. Apziņa, ka tūlīt tu mirsi, ir šausminoša.”
Visbiežāk no dzīves izvēlas aiziet vīrieši vecumā no 40-45 gadiem. Savā īpašumā, guļamistabā, vannas istabā vai kur citur, bet lielākoties- klusiņām un mierīgi. Viņi neatstāj nekādas pašnāvības vēstules, lai ņemtu kontroli pār situāciju līdzi sev kapā. Atstājot savus tuviniekus un draugus mūžīgā neziņā un iespējams pārmetumos sev pašiem.
Avots: menshealth.co.uk
