Mīļotā cilvēka aiziešana viņsaulē nereti nāk pēkšņi, un pēc šāda zaudējuma ir ļoti grūti atsākt dzīvi bez viņa klātbūtnes. Daudzi šādās situācijās bieži apmeklē aizgājēja kapavietu, cenšoties rast mierinājumu. Tomēr pastāv uzskats, ka šādus kapu apmeklējumus nevajadzētu veikt pārāk bieži.
Saskaņā ar tautas ticējumiem, atdusas vietām piemīt noteikta enerģija, kas var ietekmēt dzīvos. Tiek uzskatīts, ka vietas, kur izliets daudz emociju, var nest negatīvu ietekmi. Tāpat senos laikos ticēts, ka pārāk bieža sērošana, ilgošanās un bieži kapu apmeklējumi traucē aizgājušā dvēselei atrast mieru, piesaistot viņu šai pasaulei un radot nemieru.
Lasi arī: Eņģeļu palīdzība: kādos gadījumos viņi pat nepielidos pie jums- kas traucē apziņas attīstībai
Pastāv arī māņticība, kas vēsta, ka bieža apmeklēšana var provocēt garus paņemt cilvēku un aizvest viņu uz “citu pasauli”. Taču tam – tāpat kā citiem māņticējumiem – nav zinātnisku faktu, kas apliecinātu tā patiesumu.
Tiek uzskatīts arī, ka dvēseles gaida radiniekus, bet tikai noteiktās dienās. Piemēram, Vecāku sestdienā. Savukārt citās dienās nav nepieciešams apciemot aizgājējus, jo, saskaņā ar šiem pašiem ticējumiem, dvēsele pastāvīgi neatrodas atdusas vietā.
Dažās kultūrās ir tāds jēdziens kā vecāku dienas (sestdienas), kad mīlestības dēļ pret aizgājēja draugiem un tuviniekiem mēs nākam uz atdusas vietu, sakārtojam kapus, un pats galvenais – lūdzam par mīļo cilvēku dvēselēm, lai viņiem tiktu piedoti grēki un viņu dvēseles atpūstos Debesu valstībā, paradīzē.
Bet katram cilvēkam ir savas personīgās sēru dienas, kas saistītas ar viņa tuviniekiem. Šajās dienās, pēc lūgšanas baznīcā, var doties arī uz atdusas vietu.
Tās ir devītā un četrdesmitā diena pēc aiziešanas mūžībā, gadadiena. Taču jūs varat izmantot arī jebkuru citu iemeslu, lai lūgtos par savu tuvinieku. Piemēram, aizgājēja dzimšanas dienā un aizgājēja sargeņģeļa diena.
Ja nevaldāmi velk pie aizgājušā cilvēka, nav nepieciešams doties uz atdusas vietas, jūs varat viņu pieminēt mājās. Piemēram, klājiet galdu un atcerieties mīļoto cilvēku, bet sev ir svarīgi atgādināt, ka ir jādzīvo tālāk.
Savukārt psiholoģe Natālija Jarasova norādīja, ka sērošana pēc tuva cilvēka zaudējuma parasti ilgst aptuveni divus gadus, bet iekšējo, emocionālo sēru laiks un pārdzīvojumu dziļums, kā arī veidi, kā pārvarēt nomāktību, ir atkarīgi no cietušā personības īpašībām, no viņa reliģiozitātes, no tā, kādas ir viņa un attiecības, vai viņam ir tuvinieku atbalsts utt.
Īpaši spēcīgu pārdzīvojumu gadījumā skumjas var novest pie sērojošā kaitēm un problēmām. Tāpēc ir jābūt uzmanīgiem pret savu stāvokli un laikus jāmeklē palīdzība. Nevajadzētu kavēties šādos brīžos, jo ir grūti dzīvot un plānot nākotni, ja nevar šķirties no pagātnes.
Lasi vēl: Suns nobloķēja ātrās palīdzības mašīnas ceļu un negāja prom – tikai vēlāk noskaidrojās kas par lietu
Runājot par atdusas vietu apmeklējuma stundām, ir daudz ticējumu, taču tie visi ir vienisprātis par vienu: pa atdusas vietu naktī labāk nestaigāt.
Speciālisti runā par negatīvo enerģiju, kas pastiprinās naktī. Turklāt neviens nav atcēlis bailes no nezināmā, īpaši šādās vietās. Protams, gari cilvēku vajāt nevar, taču ir pilnīgi iespējams iekrist izraktā vietā vai ļoti nobīties.
Šis noteikums tiek nodots no paaudzes paaudzē. No atdusas vietas ir aizliegts kaut ko ienest mājās. Tiek uzskatīts, ka objekti, kas atrodas tur, ir piesātināti ar nekrotisku enerģiju.
Ja atdusas vietā nepieciešams kaut ko nomainīt, zāli no turienes var noņemt, bet atkritumi jāatstāj konteinerā teritorijā. Tāpat tiek uzskatīts, ka, lai mazgātu pieminekli, nevajadzētu izmantot nolietotas drēbes.
