Mēs iemācījāmies ieklausīties viens otrā un kļuvām uzmanīgāki viens pret otru.
Tāpat sarunājām, ka pirms ienākt istabā, klauvēsim. Ja kāds no mums vēlēsies pabūt viens, tad var durvis neatvērt, bet uz klauvējienu noteikti jāatbild, lai zinātu, ka viss kārtībā.
Kādam varbūt liksies, ka tādā veidā mēs viens no otra attālinājāmies, taču nē, gluži otrādi, tas palīdzēja mums tuvināties un iemācīties novērtēt laiku, ko pavadām kopā.
Mēs prasmīgi pārvarējām sadzīves grūtības un galu galā saņēmām par to savu atalgojumu. Esmu pārliecināta, ka katram laulāto pārim paretam ir jāpraktizē „kopīga atsevišķa laika pavadīšana”, – teica Ksenija.
Un patiesi, cik bieži mēs ignorējam to faktu, ka katram cilvēkam jābūt savai personīgajai telpai. Katram ir tiesības uz savu personīgo stūrīti, kur var paslēpties no visa un no visiem. Absolūti katram nepieciešama vieta, kur var vienkārši atpūsties un apkopot domas, nepievēršoties apkārtējiem kairinātājiem.
Protams, mēs nerosinām tevi nekavējoties pārcelties uz otru istabu un gulēt dažādās istabās un dažādās gultās. Mēs vienkārši gribējās atgādināt par to, ka pat vistuvākie cilvēki reizēm var kļūt par noguruma vai stresa cēloni.
Tāpēc laiku pa laikam savai otrajai pusītei jādod iespēja atpūsties no sevis un pat likt nedaudz paskumt. Tā laulības dzīve nekad nekļūs par nastu nevienam, ne otram.
