Jā, ne vienmēr tā bija. Četrdesmit un pat piecdesmit gadu vecumā es priecīgi vēru sava nama durvis visiem: radiem, draugiem, tiem, kas ieradās “tranzītā” vai ciemos uz nedēļas nogali.
Tējkanna svilpoja bez apstājas, sarunas ievilkās līdz naktij, jauna gultas veļa gaidīja savu kārtu. Dvēsele bija atvērta. Un tad… Tad kaut kas ir mainījās.
1. Es vairs nespēju ilgi izlikties viesmīlīgs
Kad cilvēks ir jauns, viņam ir viegli tēlot viesmīlību. Tu apsēdies, smaidi, māj ar galvu, piekrīti, pat ja jau gribas apgulties dīvānā un aizvērt acis. Tagad es to nespēju izdarīt. Ja esmu noguris, tas ir redzams. Ja vēlos klusumu, tas ir jūtams. Es negribu saraukt pieri aiz viesa muguras, es negribu pieķert sevi skaitām minūtes, līdz viņš aizies. Ir sena patiesība: “Viesmīlība ir tad, kad laimīgi ir gan viesis, gan saimnieks.” Bet, ja laimīgs ir tikai viesis, tās ir mocības.
2. Izpratne par viesmīlību ir mainījusies
Es sapratu, ka būt viesmīlīgam nenozīmē obligāti atļaut visiem pārnakšņot pie manis. Dažreiz laipnība ir īstajā brīdī paziņot: “Mani dārgie, nāciet ciemos rīt vai katru dienu, bet nakšņojiet labāk savās mājās.” Mana kaimiņiene Anna, ar kuru dzīvojam vienā kāpņu telpā, man reiz teica: “Es, Viktor, tagad visiem saku – labāk atnākat pie manis uz boršču vai pīrāgiem, bet nakšņojiet mājās. Tā visiem būs mierīgāk.”
3. Enerģijas kļuvis mazāk
Šī sajūta ir pazīstama daudziem cilvēkiem pēc 60. Gadu gaitā sāc just, ka spēki nepalielinās. Agrāk pēc negulētas nakts varēju doties uz darbu vai pavadīt viesus uz vilcienu vai autubusu. Bet tagad, pat ja ciemiņš nekādas īpašas problēmas nerada, es tik un tā nogurstu. Tas nemanāmi atņem iekšējos resursus. Mans vasarnīcas kaimiņš Valdis reiz pauda: “Dzīve, Viktor, ir kā laterna vējā. Ja ļausi visiem pēc kārtas to turēt, tu riskē palikt tumsā.” Tāpēc tagad es rūpējos par savu gaismu.
4. Esmu iemācījies atteikt – tā ir noderīga prasme
Agrāk domāju, ka atteikt ir nav kulturāli. Jābūt “labajam saimniekam”. Bet tagad es saprotu: atteikt stingri un mierīgi, ar smaidu, ir prasme, ko ir noderīgi apgūt. Nesen zvanīja mana brāļameita un vaicāja, vai pēc ciemošanās viņa ar saviem bērniem varēs pie manis pārnakšņot.
Es mierīgi atbildēju, ka vairs neizmitinu viesus pa nakti, jo man tas ir par grūtu. Teicu, lai nāk ciemos pa dienu, es visus samīļošu un gardi pabarošu, bet nakšņosim katrs savā mājoklī.
Brāļameita kādu brīdi klusēja un tad uzslavēja mani par godīgumu un atzina, ka arī pati gribētu būt tik drosmīga, lai zināmos gadījumos spētu pieklājīgi pateikt “nē”. Pēc šīs telefonsarunas mani pārņēma tāda viegluma sajūta – ziniet, it kā akmens no sirds būtu novēlies.
Lasi vēl: Tiek atgādināts, ka no 1.jūlija dīzeļauto ir jauna pārbaude – daudzi var neiziet TA
5. Mana māja ir mans cietoksnis, un man ir tiesības to sargāt
Agrāk es domāju, ka mājas ir tikšanās vieta, kur durvis vienmēr ir atvērtas. Bet tagad es jūtu, ka mājas ir kaut kas vairāk. Tas ir kā dārzs, par kuru tu rūpējies, lai tajā ziedētu ziedi, kas patīk tikai tev. Un šim dārzam nav jābūt paredzētam visiem. Reiz pie manis atnāca sens draugs Armīns, gudrs vīrs, bijušais vēstures skolotājs. Viņš pateica frāzi, kas man iespiedusies atmiņā: “Mājas ir kā koka sols dārzā. Tas ir stiprs, ja vien uz tā sēž tie, kuriem tas ir radīts. Bet, ja visi sāks uz tā sēdēt, kādā brīdī tas vienkārši saplaisās.”
Es pilnībā piekrītu. Visam jābūt ar mēru. Viesi – tas ir labi. Tikšanās ar draugiem un radiem ir brīnišķīgas. Bet nakšņošana? Katram ir jābūt “savam kaktiņam.”
Nākošos punktus lasiet tālāk
