Bieži dzirdam viedokli, ka gados veciem cilvēkiem nevajadzīgi plaši dzīvokļi un ka viņiem pilnīgi pietiktu ar mazāku mājokli. Taču šis jautājums nemaz nav tik vienkāršs, kā sākotnēji šķiet.
Nesen izlasīju rakstu ar nosaukumu “Kāpēc pensionārei vajadzīga trīsistabu dzīvoklis?”. Tā autors pauda domu, ka vecumdienās plašs mājoklis nav nepieciešams. Dzīvo viens pats vai ar dzīvesbiedru – kāda jēga no lielām telpām? Labāk pārdot, atlikumu ielikt bankā un nodrošināt mierīgu dzīvi.
Es esmu jau ne jauna sieviete ar lielu dzīves pieredzi un vēlos padalīties ar savām pārdomām.
Pirmkārt – kāpēc kāds no malas vispār iedomājas noteikt, kas gados vecākiem cilvēkiem ir vajadzīgs un kas nav? Diemžēl sabiedrībā nostiprinājies uzskats, ka pensionāram jāiztiek ne tikai ar mazumiņu, bet gandrīz ar neko.
Atmiņā palicis viens gadījums. Mana paziņas dēls apprecējās un atveda sievu uz dzīvi pie mātes. Viss bija mierīgi, līdz jaunajai sievai parādījās ideja mainīt dzīvokli pret privātmāju. Protams, mātes piekrišana bija nepieciešama, jo viņa bija īpašniece. Sieviete iebildumus neizteica, un visi devās skatīt māju.
Vienā no telpām, gaišā un plašā, vedekla tūlīt noteica: “Šī būs mūsu istaba.” Nākamo, mazāku, viņa atvēlēja meitiņai. Bet, nonākot līdz pavisam šaurai istabiņai bez durvīm, aizklātai ar aizkaru, viņa sacīja: “Un šeit dzīvosiet jūs,” – un paskatījās uz vīramāti.
Grūti pat nosaukt to sievieti par sliktu — nu, parasta, nekas īpašs. Bet viņa tiešām domāja, ka vecam cilvēkam pietiek ar vienu mazītiņu kaktu. Tikai iedomājieties — vīramātei bija vien 48 gadi!
Un neviens pat nepadomāja, kāpēc mātei, kas pati ir dzīvokļa saimniece, būtu jāiet dzīvot kaut kādā “papa Karlo būdiņā”. Protams, dzīvoklis uz māju netika mainīts. Draudzene nolēma palikt savā vietā. Lai arī dzīvoklis nav luksusa, tas ir viņas. Un tur viņa ir pati noteicēja.
Tāpat nesaprotu, kāpēc neviens neņem vērā, ka pensionāri pārsvarā dzīvo nevis modernajos dzīvokļos ar simts kvadrātmetriem, divām vannasistabām, plašu virtuvi un jaunu remontu. Visbiežāk tās ir vecās piecstāvu sērijveida mājas ar nelieliem dzīvokļiem un remontu vēl no padomju laikiem.
Ja skatāmies pēc cenām: šāda trīsistabu dzīvokļa vērtība ir apmēram 20 000 €. Vienistabas dzīvoklis maksās ap 15 000 €. Bet ja runa ir par jaunu projektu, tad vienistabas dzīvoklis tur izmaksās ne mazāk kā 35 000 €.
Tātad pensionāram pēc trīsistabu dzīvokļa pārdošanas vienistabu dzīvokli nopirkt praktiski nebūtu iespējams. Turklāt ir grūti iedomāties, kā visu mantību no trīs istabām ievietot vienā mazā dzīvoklī.
Jāpieskaita arī papildu izmaksas – maksa par nekustamo īpašumu aģenta pakalpojumiem, pārvākšanās izdevumi. Ja jaunajā vienistabā vēl nepieciešams remonts, tad iznākumā var palikt pat mīnusos.
Pieņemsim, ka izdodas ietaupīt kādus 5 000 € un ielikt tos depozītā ar 5 % gada likmi. Mēnesī tas būtu aptuveni 20 € peļņas. Šādu summu ļoti ātri “apēd” inflācija. No ekonomiskā viedokļa ieguvums ir visai apšaubāms.
Es uzskatu, ka vienistabas dzīvoklī nevar justies patiesi ērti. Ir nepieciešama vismaz vēl viena istaba, kur uzņemt viesus. Pieņemsim, piekrītat – savā guļamistabā to darīt nav pārāk ērti.
Gados veci cilvēki nebūs starp mums mūžīgi – agri vai vēlu viņi aizies, un mājoklis pāries mantiniekiem. Tieši tāpēc vajadzētu domāt nevis par to, kā pasliktināt kāda cita dzīves apstākļus, bet gan par to, kā uzlabot savējos. Tad arī neradīsies vēlme ierobežot citu komfortu savu ieguvumu dēļ.
Mājoklis vienmēr būs vairāk nekā tikai jumts virs galvas. Tāpēc nav vērts steigties kādu pārvietot uz “mazo kaktīti”, ja vienīgais ieguvums – dažas banknotes vairāk.
👉 Ko jūs sakāt – vai lielāks dzīvoklis senioram ir greznība vai pašsaprotama nepieciešamība?
