Ja esat dzīvojuši padomju laika daudzstāvu namā, šo skaņu nav iespējams sajaukt ne ar ko citu: kāpņu telpā nošķind metāla lūkas vāks, un atkritumu maisiņš ar dobju dunoņu “aizlido” lejup. Savam laikam tas šķita gandrīz futūristisks risinājums: vairs nekādas iešanas pagalmā sniegā, kailsalā vai tumsā.
Taču 2020. gadu projektos šīs sistēmas vairs neplāno, bet vecajos namos lūkas arvien biežāk tiek aizmetinātas. No malas varētu šķist, ka mums vienkārši atņemtas ērtības, taču patiesībā ir mainījušies sanitārie standarti un pati loģika, kā mēs rīkojamies ar atkritumiem.
Kā atkritumu stāvvads kļuva par “progresa” simbolu?
Ideja par iekšējo atkritumu vadu neradās padomju inženieru galvās tukšā vietā. Līdzīgas sistēmas Eiropas lielpilsētās sāka attīstīt jau 20. gadsimta pirmajā pusē, kad pilsētas auga augstumā un bija nepieciešama vienkārša iekšējā loģistika.
Padomju Savienībā šis risinājums iedzīvojās līdzīgu iemeslu dēļ: ēku stāvu skaits palielinājās, pagalmi kļuva blīvāki, bet mērķis bija skaidrs – maksimāli vienkāršot iedzīvotāju sadzīvi.
Masveidā atkritumu stāvvadi parādījās pēckara gados, kad pilsētas apbūvēja ar tipveida daudzstāvu namiem. Tie tika standartizēti kā obligāta infrastruktūras sastāvdaļa līdzās liftiem un centrālajai apkurei.
Ziemeļu pilsētās tas bija milzīgs atvieglojums: veciem cilvēkiem un vecākiem ar bērniem iespēja izmest atkritumus burtiski pāris soļu attālumā no dzīvokļa durvīm ievērojami atviegloja ikdienu.
Kur sistēma sāk “klibot”?
Pēc būtības atkritumu stāvvads ir vertikāla šahta ēkas iekšienē ar ielādes lūkām stāvos un atkritumu kameru ēkas pirmajā stāvā vai pagrabā. Teorētiski šai šahtai ir jābūt aprīkotai ar ventilāciju, kas smakas izvada virs jumta, nevis kāpņu telpā.
Vājais punkts šeit nav pati caurule, bet gan apkalpošana un cilvēciskais faktors. Tiklīdz lūkas vāks pārstāj blīvi noslēgties, tīrīšana kļūst formāla, bet iedzīvotāji sāk mest iekšā atkritumus bez maisiņiem vai pārāk lielus priekšmetus – sistēma no ērtības pārvēršas par smaku un konfliktu avotu.
Kāpēc jaunajos projektos no tiem atteicās?
Atteikšanās no atkritumu stāvvadiem mūsdienu arhitektūrā nav attīstītāju skopums, bet gan mēģinājums likvidēt hronisku problēmu avotu:
Sanitārie riski: Siltā šahtā pārtikas atliekas rada noturīgu “aromātu”, ko nespēj noslēpt nekādi atsvaidzinātāji. Tas pievelk insektus un grauzējus – vertikālais stāvvads ir ideāla “maģistrāle” prusakiem un žurkām.
Ugunsdrošība: Vertikālais kanāls var kļūt par ceļu, pa kuru zibensātrumā izplatās dūmi, ja atkritumu kamerā notiek aizdegšanās.
Atkritumu šķirošana: Šis ir galvenais iemesls. Mūsdienu pilsētas aktīvi pāriet uz atkritumu šķirošanu, bet viena kopēja caurule tikai veicina visu atkritumu sajaukšanos. Daudzkanālu sistēmas ir dārgas un sarežģītas apsaimniekošanā.
Izmaksas: Atkritumu stāvvads prasa pastāvīgus izdevumus: mazgāšanu, dezinfekciju, vārstu remontu un sarežģītāku atkritumu izvešanas procesu. Ja nams nav gatavs par to maksāt, sistēma neizbēgami degradējas.
Saglabāt vai aizmetināt?
Raugoties bez emocijām, atkritumu stāvvads ir attaisnojams tikai tad, ja mājā dzīvo daudz cilvēku ar kustību traucējumiem, apsaimniekošana ir nevainojama, kamera ir hermētiska un iedzīvotāji paši ievēro noteikumus – rūpīgi aizsien maisiņus un nemet šķidrus atkritumus.
Taču, ja prusaki un smakas ir kļuvuši par ikdienu, bet ventilācija kāpņu telpā nedarbojas – lūku slēgšana ir loģisks solis. Svarīgi zināt: lēmumu par atkritumu stāvvada slēgšanu var pieņemt tikai dzīvokļu īpašnieku kopība kopsapulcē, jo tas ir kopīpašums. Ja lielākā daļa nobalso “par”, lūkas tiek oficiāli izvestas no ekspluatācijas, padarot māju tīrāku un drošāku.
Vai jūsu mājā atkritumu stāvvads joprojām darbojas, vai arī tas jau sen ir aizmetināts? Rakstiet savu pieredzi komentāros!
