Mani sauc Viktors, dzīvoju viens. Jau gandrīz piecus gadus klusums manā mājoklī nav tukšums, bet gan kārtības forma. Man nav neviena, ar kuru kopā baudīt dienišķo maizi, bet ir tādi, ar kuriem dalīties savās domās: ar savu kaimiņu Vilni, ar sievieti pie kases vietējā veikalā, ar tevi, lasītāj, – tieši tagad, šajā siltajā, kaut arī klusajā sarunā.