Kāpēc daudzi saka, ka dzīve ir sadalījusies “pirms” un “pēc”. Tā ir frāze, kuru cilvēki saka čukstus, bez patosa, bez dramatisma: “Pēc tam mana dzīve sadalījās pirms un pēc”
Un interesanti ir nevis tas, ka to saka, bet gan tas, cik vienādi to jūt pilnīgi dažādi cilvēki, it kā tā nebūtu metafora, bet gan iekšējās realitātes fakts. “Pirms” nav pagātne – tā ir cita pasaules versija. Kad aiziet tuvs cilvēks, nepazūd tikai cilvēks vien; izgaist dzīves versija, kurā viņš bija.
Izgaist nākotne, kurā viņam vajadzēja būt, izgaist pierastie maršruti kopā ar viņu, pierastās frāzes, kas vēl nav izteiktas, un notikumi, kurus mēs vēl būtu paspējuši piedzīvot. Kādreiz – to ir svarīgi saprast – tas “pirms” nav vienkārši agrākais laiks, tā ir cita realitātes konstrukcija. Es neskumstu pēc pagātnes, es skumstu pēc tās nākotnes, kas vairs nekad nepienāks.
Kāpēc tas šķiet kā lūzums, nevis vienkārši zaudējums? Parastu zaudējumu gadījumā pasaule paliek vesela – mainās noskaņojums, apstākļi, stāvoklis, bet tuva cilvēka aiziešanas brīdī salūst pats pamats, uz kura cilvēks turējās.” Es turējos pie viņa dzīves ainas”. Cilvēks bija tavas dzīves liecinieks, tavas vēstures apstiprinājums, tas, kurš tevi pazina pirms visa. Kad viņš aiziet, pasaule zaudē nepārtrauktību, tāpēc rodas sajūta, it kā es būtu izmesta citā realitātē.
Sāc dzīvot godīgāk
“Pēc” nav sliktāk, tas vienkārši ir citādi. Viena no smagākajām kļūdām ir mēģināt padarīt “pēc” līdzīgu tam, kā bija “pirms”. Bet tas nav iespējams, jo “pēc” ir pasaule, kurā jau eksistē zināšanas par to kā ir pēc viņu aiziešanas. īpaši kad saskaries ar to pirmo reizi. Šīs zināšanas atklāj, tās pārtrauc ilūzijas un padara laiku galīgu. Pēc zaudējuma es nesāku dzīvot lēnāk, es sāku dzīvot godīgāk.
Kāpēc cilvēki jūt, ka ir kļuvuši citādi? Tāpēc, ka viņi tiešām ir kļuvuši citādi. Tuva cilvēka aiziešana noņem naivumu, aizvāc lieko un sagrauj vecās identitātes. Cilvēks vairs nav un nevar būt tas, kurš nezina, ka viss var beigties. “Es pēkšņi nekļuvu stiprāka, es vienkārši pārstāju būt iepriekšējā”. Ir sajūta, it kā es būtu pārdzimusi. Zināt, daudzās kultūrās tuva cilvēka zaudējums tiek uztverts kā iniciācija – nebrīvprātīga, nevēlama, bet reāla.
Cilvēks it kā iziet cauri formas zaudēšanai, cauri vecā “es” sabrukumam un jaunā salikšanai, un tāpēc tas skan tā: “Es neatgriezos dzīvē, es tajā iegāju no jauna.” Kāpēc tā nav ieciklistēšanās grūtsirdībā? Ir svarīgi runāt par “pirms” un “pēc” – tas nenozīmē iestrēgt sērās. Tas nozīmē atzīt pārrāvumu. Prāts tā apzīmē: “Šeit bija robeža, šeit es pārgāju pāri, šeit pasaule mainījās.” Es nedzīvoju pagātnē, es vienkārši dzīvoju pasaulē, kurā viņa vairs nav.
Kāpēc šī sajūta paliek uz visiem laikiem? Un tas ir normāli – šīs puses nesaaug kopā un tām tas nav jādara. Tas nav notikums, kas sadzīst, tā ir kā zīmogs, kas paliek uz visiem laikiem. Taču ar laiku tā pārstāj tik stipri būt. Tā atgādina, ka tu jau esi bijusi pie pašas malas. Domas nepazudīs, atmiņa paliks, un līdz ar to nāks jauns dziļums.
Visprecīzākie vārdi, ko cilvēki raksta viens otram, ir tās frāzes, kuras visbiežāk atstāj zem ierakstiem, vēstulēs un privātajās ziņās – nevis kaut kādi filozofu citāti, bet cilvēku balsis:
“Es nezinu, kad tas notika, bet kādu dienu es sapratu, ka vairs negaidu, ka viņš atkal ienāks pa šīm durvīm.”
“Visdīvainākais ir tas, ka pasaule turpināja dzīvot, bet manējā beidzās, un tad pēc laika sākās cita.”
“Es neatgriezos pie normālas dzīves, es radīju jaunu.”
“Pēc zaudējuma es pārstāju baidīties no vientulības, es sāku to saprast.”
Klusums kā jauna valoda
Dzīve nesalūza, tā vienkārši kļuva pilnīgi citāda. Un galvenais – kad cilvēks saka: “Mana dzīve sadalījās pirms un pēc,” viņš runā ne tikai par sāpēm. Viņš runā par savu pārejas punktu, par brīdi, kad iepriekšējā pasaule viņam pārstāja eksistēt, bet jaunā vēl tikai veidojās. Tas nav vājums – tas ir apliecinājums tam, ka cilvēks ir pa īstam dzīvojis un pa īstam mīlējis.
Galu galā “pirms” un “pēc” nav laika joslas, tie ir divi krasti, starp kuriem tilts ir sabrucis. Un varbūt lielākā drosme nav mēģināt pārpeldēt atpakaļ vai uzcelt jaunu tiltu, bet gan iemācīties elpot šajā jaunajā krastā. Mēs nevis vienkārši turpinām dzīvot, mēs kļūstam par dzīviem pieminekļiem tam, kas reiz bija.
Mūsu acīs tagad ir divas pasaules vienlaikus – tā, kura ir šeit, un tā, kuru mēs vienīgie nesam sevī kā apslēptu dārgumu. Šis lūzums nav caurums, kas jāaizšuj; tā ir plaisa, caur kuru beidzot sāk spīdēt gaisma, ko agrāk nevarēja pamanīt aiz ikdienas trokšņa.
