Kad vientulība kļūst par dāvanu sev pašai…
Sabiedrībā joprojām dzīvo priekšstats, ka sieviete bez partnera ir “nepilnīga”. It kā bez attiecībām viņa nespētu justies laimīga, droša vai piepildīta. Kā ja sievietei noteikti būtu “jābūt ar kādu” — ne tikai mīlestības dēļ, bet arī statusa, drošības un pašapziņas sajūtai.
Aizvien biežāk pašas sievietes sāk sev jautāt — vai tiešām dzīve bez partnera ir kaut kas slikts? Arvien vairāk nāk izpratne, ka tā nebūt nav. Dažkārt tieši pretēji — būt vienai nozīmē justies brīvāk, mierīgāk un pat laimīgāk. Īpaši tad, ja attiecībās sieviete jutusies nogurusi, ierobežota vai zaudējusi sevi.
Rakstniece un TV vadītāja Tatjana Ustinova nereti runā par vientulību un iekšējo brīvību. Viņas vārdi nāk no dzīves pieredzes — tie ir godīgi, patiesi un līdzsvaroti. Viņa neskaistina vientulību, bet arī nesauc to par problēmu. Drīzāk tā ir iespēja atgūt sevi un savu spēku. Īpaši šodien, kad sievietei ir svarīgi ļaut sev būt vienai — ar cieņu, nevis ar bailēm.
Šeit ir četras situācijas, kurās, pēc Tatjanas Ustinovas domām, vientulība sievietei nav zaudējums, bet gan ceļš uz brīvību un atgriešanos pie sevis. Ne tāpēc, ka attiecības būtu kas slikts, bet tāpēc, ka šādos brīžos būt vienai nozīmē saglabāt uzticību sev.
1. Kad visu noturi uz saviem pleciem, bet partneris tikai “ir blakus”
Sievietes bieži izceļas ar apbrīnojamu izturību. Viņas rūpējas par mājām, ģimeni, attiecībām, mēģina saglabāt mieru un līdzsvaru — bērnu dēļ, ģimenes dēļ, tāpēc, ka “tā vajag”. Taču, ja visu laiku tikai tur un nes, pienāk brīdis, kad zūd vieglums un dzīvesprieks. Un tad tu saproti — dzīve ir jāsāk dzīvot, nevis tikai uzturēt.
Tatjana Ustinova saka: “Laulība ir abu cilvēku kopīgs darbs. Abu, ne viena.” Ja tikai viens no partneriem pastāvīgi iegulda spēku un rūpes, bet otrs vienmēr ir “noguris” vai “nepagūst”, tad tas vairs nav līdzvērtīgs partnerības modelis. Šādā situācijā sieviete pamazām zaudē saikni ar sevi — uzņemas pārāk daudz un aizmirst par savām vajadzībām un vēlmēm.
Izbeigt šādas attiecības nenozīmē padoties — tas nozīmē atgūt līdzsvaru. Šādā gadījumā vientulība nav tukšums, bet iespēja atpūsties, atjaunoties un no jauna sajust dzīves garšu, iemācoties sadzirdēt sevi.
2. Kad blakus ir vīrietis ne mīlestības, bet drošības dēļ
Vārdiski mēs bieži runājam par mīlestību un partnerību, taču dzīvē gadās, ka attiecības rodas nevis no jūtām, bet no bailēm palikt vienai vai netikt galā ar ikdienu. Tad vīrietis kļūst nevis par mīļu līdzgaitnieku, bet par drošības simbolu — cilvēku, pie kura turas ne sirds, bet apstākļi.
Tā sākas aizvietošana: rūpes pārvēršas atkarībā, mīlestība — par aprēķinu, bet sirsnība — par pienākumu. Tatjana Ustinova atzīmē: “Vīrietis nav vajadzīgs, lai izdzīvotu.” Šie vārdi var šķist tieši, taču tajos ir spēks. Sieviete spēj parūpēties par sevi pati. Un, kad viņa to apzinās, viņas izvēle kļūst brīva — ne no bailēm, bet no pašapziņas un pārliecības.
Tad attiecības kļūst par sadarbību starp diviem patstāvīgiem cilvēkiem. Viņi ir kopā tāpēc, ka to vēlas, nevis tāpēc, ka bez otra nespētu. Tas ir līdzsvars, kurā abiem ir labi būt kopā — brīvi un ar savstarpēju cieņu.
3. Kad arvien biežāk domā par dzīvi bez viņa
Dažreiz sapratne, ka attiecībās kaut kas mainījies, atnāk klusos brīžos. Kad sieviete pieķer sevi domājam: “Varbūt man vienai būtu vieglāk?” Tatjana Ustinova atzīst — šādas pārdomas nav negatīvas. Tās vienkārši palīdz saprast, ko patiesībā vēlies un kādu dzīvi redzi sev turpmāk.
Tā ir sajūta, ko rāda pats ķermenis un prāts — kad iekšējā līdzsvara kļūst mazāk. Kad prieka vietā parādās smagums, un dzīve vairs nesniedz vieglumu. Tu esi, bet šķiet, ka sevī paliec arvien mazāk.
Ja rodas šādas pārdomas, nevajag no tām izvairīties. Tās nav kaprīze vai garastāvoklis, bet zīme, ka ir vērts apstāties un pajautāt sev: vai es dzīvoju pilnvērtīgi, vai vienkārši pielāgojos? Un, ja pielāgojos — kāpēc un vai tas sniedz jēgu?
4. Kad gaidi, ka vīrietis darīs tevi laimīgu
Šī ilūzija daudziem ir pazīstama. No mazotnes mums stāstīja — reiz satiksi “to īsto”, un dzīve kļūs viegla un skaista. Viņš mīlēs, sapratīs, novērtēs, un tu uzplauksi. Bet, ja tas nenotiek, šķiet, ka vaina ir vai nu viņā, vai pašā sievietē.
Pat ja blakus ir gādīgs, saprotošs un uzticams cilvēks, viņš nevar aizpildīt to, kas nāk no iekšienes. Jo īsts līdzsvars un prieks sākas pašā cilvēkā — tā ir sajūta, kuru var atrast tikai sevī.
Tatjana Ustinova uzsver: “Laime nav tas, kas nāk no ārpuses — tā rodas mūsos pašos.” Un tieši tur slēpjas būtība. Tikai tad, kad cilvēks iemācās būt viens — mierīgi un droši — viņš sāk patiesi justies labi ar sevi. Bez vēlmes meklēt piepildījumu citos.
Īsta laime sākas nevis ar mīlestību pret kādu citu, bet ar mīlestību pret sevi. Kad pati sev esi atbalsts un droša vieta. Tad attiecības vairs nav veids, kā meklēt glābiņu, bet gan iespēja dalīties ar to, kas tevī jau ir.
Katra no šīm situācijām nav beigas, bet iespēja apstāties un saprast sevi labāk. Tā ir iespēja sadzirdēt iekšējo balsi, kas atgādina: “Es drīkstu dzīvot tā, kā man ir labi. Es drīkstu izvēlēties sevi.”
Būt vienai nenozīmē būt pamestai. Tas nozīmē būt ar sevi — savā laikā, savā klusumā, savā iekšējā pasaulē. Tas nozīmē vairs nemeklēt kāda cita mīlestību, bet iemācīties mīlēt sevi — mierīgi, bez nosacījumiem un gaidām.
Reizēm vienatne ir vienīgais ceļš, kas palīdz atgriezties pie sevis. Un, ja kaut viena no šīm domām ir atbalsojusies, iespējams, tā ir zīme — ka esi gatava. Gatava spert soli sevī un sākt dzīvi ar jaunu līdzsvaru.
