Mēs bieži sakām, ka attiecībās meklējam siltumu, uzticamību un patiesumu. Cilvēciski saprotamas vēlmes — būt tuvībā ar kādu, kam varam uzticēties, pie kā jūtamies droši.
Taču dzīvē nereti notiek citādi. Vēl īsti nepazīstot cilvēku, mēs jau atveram viņam durvis. Ielaižam savā mājā, savā ikdienā, savā iekšējā pasaulē. Piedāvājam kafiju, vakariņas, stāstus par sevi — ar cerību satuvināties.
Bet kāpēc mēs to darām tik ātri?
Vai tas patiešām ir vēlējums būt tuvāk?
Iespējams, reizēm tā ir neapzināta vēlme pierādīt sevi kā “mājīgu” cilvēku. Parādīt, ka esam rūpīgas, viesmīlīgas, gatavas dot siltumu. Dažkārt tā var būt arī vēlme nopelnīt uzmanību, atzinību vai piederību.
Un tomēr — tieši pēc šīs steigas satuvināties bieži paliek vilšanās. Jo otrs cilvēks nav vēl paguvis novērtēt to, ko piedāvājam. Viņš vēl nav pazinis, bet jau saņēmis.
Tāpēc varbūt vērts uz brīdi apstāties un padomāt: vai es ielaižu šo cilvēku tāpēc, ka viņš jau ir pelnījis manu tuvību?
Vai arī tāpēc, ka ceru viņu ar to pievilināt?
Mēs katra to piedzīvojam citādi, bet jautājums paliek atvērts:
Reiz pie manis vērsās kliente ar bažām.
“Viņš teica, ka es esmu neticami mājīga, un jau pēc otrās tikšanās reizes lūdza atnākt pie manis.
Es piekritu.
Tagad viņš zvana, kad grib, un vairs nekad nav piedāvājis satikties ārpus mājas.
Tagad viss notiek pēc viņa noteikumiem.”
Vēl kāds gadījums lika aizdomāties.
Sieviete uzaicināja vīrieti pie sevis jau pēc nedēļas ilgas saziņas.
Sākumā viss šķita jauki — viņš bija pieklājīgs, atsaucīgs, izrādīja interesi.
Taču ar laiku viņa uzvedība mainījās.
Viņš sāka biežāk rakstīt, parādījās negaidīti, un vienā brīdī jau stāvēja pie viņas mājas, iepriekš nebrīdinot.
“Viņš zināja, kur es dzīvoju — un tas man lika justies neomulīgi,” viņa vēlāk atzina.
“Sākumā likās, ka viņš vienkārši ir ieinteresēts, bet pēc tam kļuva skaidrs — tas bija par daudz.”
Šāda pieredze nav retums.
Un nereti tas nav tikai neveiksmīgs iepazīšanās mēģinājums.
Aiz šādiem lēmumiem dažkārt slēpjas vēlme pēc tuvības, vēlme būt pieņemtai un saprastai.
Tā var būt arī vēlme parādīt sevi kā atsaucīgu, siltu un atvērtu cilvēku, kurš ir gatavs dot.
Šī tendence dažkārt sastopama sievietēm, kuras agrāk izjutušas neskaidrību attiecībās vai bieži centušās pielāgoties citiem, ne vienmēr apzinoties savas robežas.
Taču ikviens var iemācīties ko būtisku — tuvību un uzticību var veidot pakāpeniski, soli pa solim, neuztverot steigu kā nepieciešamību.
Ko patiesībā nozīmē vēlme ielaist cilvēku savā mājā?
1. Drošības sajūta — fiziskā un iekšējā
Mājas nav tikai sienas.
Tā ir jūsu patvēruma vieta — jūsu personīgā telpa, enerģētiskais lauks, vieta, kur atjaunoties un būt patiesi jūs pašai.
Kad ielaižat vīrieti savā mājoklī, īpaši, ja viņš jums vēl gandrīz svešs, jūs atverat ne tikai durvis — jūs atverat pieeju pašam savas dzīves kodolam.
Ja neesat pilnībā droša par viņa nodomiem vai cieņu pret jums, tas var radīt nepatīkamas izjūtas vai nelielu satraukumu.
Fiziskā drošība ir svarīga: svešs cilvēks jūsu dzīvoklī, viņš zina jūsu adresi, un tas var likties mazliet pārsteidzoši vai neērti.
Vēl nozīmīgāka ir jūsu iekšējā drošības sajūta.
Ko darīt, ja attiecības nesokas tā, kā cerēts?
Ja viņš izrādās emocionāli nesakārtots vai attiecības sāk radīt grūtības?
Kad cilvēks jau ir pārkāpis jūsu slieksni — gan burtiski, gan simboliski — viņu atgriezt no savas dzīves var būt izaicinoši.
2. Mānīgā tuvības sajūta: kad mājīgums tiek sajaukts ar mīlestību
Daudzām sievietēm uzaicināt vīrieti mājās ir kā uzticības zīme.
Mēs vēlamies, lai mūs redz tādas, kādas esam — bez liekas “maskas”, mājīgā vidē, halātā.
Taču bieži tas rada iespaidu par tuvību — kad cilvēks nonāk jūsu personīgajā telpā, bet emocionālā līmenī joprojām paliek distancēts.
Vīrietis ierodas jau gatavā komfortā — silts, ēdiens, uzmanība.
Bet reizēm viņš vēl nav darījis neko, lai to pelnītu.
Viņš vienkārši ir saņēmis pieeju — un ne vienmēr spēj to novērtēt.
Bieži pēc tādām mājas tikšanās reizēm viņš attālinās: it kā saņēmis visu, bet neieguldot savu pūliņu.
Tas sievietei var radīt nepatīkamas izjūtas.
Viņa ir atvērusi savu pasauli un ļāvusi ielūkoties savā personiskajā zonā — bet saņem nedaudz aukstumu pretī.
Parādās domas: “Es atkal nebiju īstā,” “Es esmu pārāk atklāta,” “Tas notiek vienmēr ar mani.”
Tomēr patiesībā problēma nav viņā, bet gan tajā, ka viņa bija pārāk steidzīga.
Tomēr tas vēl nav viss — priekšā vēl gaida svarīgas tēmas.
Bet ko, ja mēģināsim pieiet tam no cita skatupunkta?
Turpinājums otrajā lapā ⇓
