Šī sieviete bija ārkārtīgi dzīvespriecīga un izstaroja mīlestību pret visiem apkārtējiem. Skaista, laipna un pacietīga – ja jūs man jautātu, es teiktu, ka viņa bija pats labākais cilvēks pasaulē. Vienkārši satriecoša personība.
Viņa vienmēr veltīja laiku saviem bērniem un viņu draugiem, nekad neko neatsakot. Būt kopā ar viņu bija patiesi aizraujoši, jo viņa organizēja mums dažādus pasākumus. Mūsu mammas pēc darba bija nogurušas un atpūtās, jo viņām vairs nebija spēka – tas bija acīmredzams kontrasts.
Un vai tiešām tāda mamma būtu iemesls, lai bērni par viņu kaunētos? Protams, ka nē! Visi apskauda, jo viņa bija vislabākā mamma.
Neviens nekad nebūtu nosaucis šo sievieti par vecu, jo viņas vecumam nebija nozīmes. Viņa izstaroja sirsnību un radīja apkārtējiem tikai vislabākās sajūtas.
Kad man bija divdesmit, es uzskatīju, ka četrdesmitgadīgas sievietes ir vecas. Tagad, kad man pašai ir pāri četrdesmit, es saprotu, cik muļķīga biju toreiz. Maigi izsakoties.
Mans viedoklis toreiz bija neticami muļķīgs, taču, par laimi, es no tā esmu izaugusi.
Nevis vecums nosaka labāko brīdi bērna piedzimšanai, bet gan sievietes finansiālā stabilitāte. Bērna audzināšana prasa ievērojamus resursus, un sievietei vajadzētu kļūt par māti tikai tad, kad viņa tam ir pilnībā gatava.
Un visi tie gudrinieki, kuri atstāj negatīvus komentārus par šo tēmu, visticamāk, neko nesaprot no dzīves. Viņi vienkārši nav pietiekami pieredzējuši, lai kādu mācītu.
Protams, bērni visu saprot. Taču, ja vecāki viņus patiesi mīl, nekas cits vairs nav tik nozīmīgs. Vai viņiem būtu jākaunas par to, ka vecāki cenšas dot viņiem visu to labāko?
Vecums ir tikai cipars. Sieviete pēc četrdesmit var saglabāt jauneklīgu izskatu, būt enerģiska un dzīvespriecīga, gluži kā jaunības gados.
Turpretī dažas divdesmitgadnieces jau izskatās nogurušas un bez dzīvīguma, uzvedoties tā, it kā viņu jaunība būtu sen aiz muguras.
Svarīgākais ir, lai iestātos grūtniecība, un iznēsāt bērnu noteikti izdosies – pieredze un vecums var tikai palīdzēt.
