Daži uzskata, ka tiesības uz cienīgām vecumdienām ir “jānopelna”: jābūt lieliskam kādā jomā, jārada kaut kas izcils, jāglābj dzīvības, jāatstāj mantojums. Bet vai tev tiešām ir jābūt izcilam cilvēkam, lai būtu laimīgs?
Un ko tad, ja cilvēks nav kļuvis par slavenu aktieri, nav veicis revolucionārus atklājumus vai varoņdarbus? Vai tas nozīmē, ka viņš nav pelnījis ilgu un gaišu mūžu?
Leģendārā franču aktrise Brižita Bardo reiz atzina, ka ar vecumu ieslīgusi dziļā nomāktībā. Miljonu dievināta, viņa pēkšņi palika bez prožektoru gaismas, bez agrākās apbrīnas. Apkārtējo uzmanības zudumu kino dīva pārdzīvoja vairāk nekā krunciņas.
Bet varbūt laime vecumdienās nav balva par pagātnes nopelniem, bet gan spēja pamanīt prieku tagadnē? Maizes smaržā, saules starā uz plaukstas, mazbērnu skanošajos smieklos un sirds mierā?
Dzīves jēga nav tikai lielos darbos. Dzīves jēga ir parastā dienā, tajā, kā tu to nodzīvoji. Vārdos, pieskārienos, skatienos.
Tiekšanās pēc ilgmūžības nav tikai vēlme palikt šajā pasaulē ilgāk. Tā ir vēlme dzīvot pilnvērtīgi, dziļi, patiesi.
Un kā Bridžita Bardo reiz teica:
Dzīve ir izbaudīt ikdienas sīkumus — saullēktus un saulrietus, vēju matos, mūziku ausīs un deju lietū. Smieklus, kas liek smaidīt, mīļākās dziesmas, cepumu smaržu un vakara tasi tējas. Garas sarunas, apskāvienus un laternu gaismu. Kopā būšanu ar tiem, kas zina, ka tēju tu dzer bez cukura. Dzīvojam dēļ cilvēkiem, dēļ debesīm un dēļ sevis paša.
Mēs nevaram zināt, cik ilgi dzīvosim, taču varam ietekmēt, kā šie gadi būs piepildīti un vērtīgi.
Bet kā šķiet tev, kā dēļ ir vērts dzīvot? Kas padara tavu dzīvi pilnvērtīgu un jēgpilnu? Dalies komentāros, iespējams, tevis rakstītais kādu iedvesmos sākt dzīvot ar jaunu cerību. Priecāsimies arī, ja atzīmēsi rakstu ar “patīk” un dalīsies ar draugiem sociālajos tīklos!
